1Un Viņš atkal iegāja baznīcā. Un tur bija cilvēks, kam bija nokaltusi roka. 2Un tie uz Viņu glūnēja, vai Viņš svētdienā to dziedinās, ka Viņu varētu apsūdzēt. 3Un Viņš sacīja tam cilvēkam, kam tā nokaltusi roka bija: nāc te šurp. 4Un Viņš uz tiem sacīja: vai ir brīv svētdienā labu darīt vai ļaunu darīt? dvēseli glābt vai maitāt? Bet tie stāvēja klusu. 5Un Viņš tos uzlūkoja visapkārt ar dusmību un turklāt viņu sirds cietības dēļ noskumis Viņš tam cilvēkam sacīja: izstiep savu roku! Un tas to izstiepa, un viņa roka palika atkal vesela it kā tā otra. 6Un tie farizeji izgāja un sarunājās tūdaļ ar Erodus sulaiņiem pret Viņu, ka Viņu nomaitātu. 7Bet Jēzus aizgāja ar Saviem mācekļiem pie jūras, un liels ļaužu pulks no Galilejas un Jūdu zemes Viņam gāja pakaļ. 8Arī no Jeruzālemes un Idumejas un no viņpus Jardānes un tie, kas pie Tirus un Sidonas, liels pulks, dzirdējuši, ko Viņš darīja, nāca pie Viņa. 9Un Viņš Saviem mācekļiem sacīja, lai kāda laiviņa Viņam būtu gādāta to ļaužu dēļ, ka tie Viņu nemāktu. 10Jo Viņš darīja daudz veselus, tā ka tie, kam kādas kaites bija, Viņam lauzās klāt, lai Viņu aizskartu. 11Un tie nešķīstie gari, kad tie Viņu redzēja, krita pie zemes viņa priekšā un brēca sacīdami: Tu esi Dieva Dēls. 12Un Viņš tos stipri aprāja, lai Viņu nedarītu zināmu. 13Un Viņš uzkāpa tai kalnā un aicināja, kurus pats gribēja, un tie nāca pie Viņa. 14Un Viņš iecēla divpadsmit (ko nosauca par apustuļiem), lai tie pie Viņa būtu, un Viņš tos izsūtītu, Dieva vārdu sludināt, 15Un lai tiem vara būtu, neveselības dziedināt un velnus izdzīt. 16Un Viņš Sīmanim pielika to pavārdu Pēteris; 17Un Jēkabu, to Cebedeja dēlu, un Jāni, Jēkaba brāli, un tiem pielika pavārdus: Boānerges, tas ir: pērkona bērni; 18Un Andreju un Filipu un Bērtuli un Matteu un Tomu un Jēkabu, Alveja dēlu, un Tadeju un Sīmani no Kanas, 19Un Jūdasu Iskarjatu, kas Viņu arī nodeva. 20Un tie nāca mājās. Un tie ļaudis atkal sapulcējās, tā ka tiem vaļas nebija, ne maizi ēst. 21Un kad tie(savējie), kas pie Viņa bija, to dzirdēja, tad tie izgāja, Viņu savaldīt. Jo tie sacīja: Viņš ir bez prāta. 22Un tie rakstu mācītāji, kas no Jeruzālemes bija nākuši, sacīja: Viņam ir Beēlcebuls, un caur velnu virsnieku Viņš velnus izdzen. 23Un tos pieaicinājis, Viņš tiem sacīja caur līdzībām: kā var sātans sātanu izdzīt? 24Un ja kāda valsts savā starpā top ienaidā, tad tāda valsts nevar pastāvēt. 25Un ja kāds nams pret sevi pašu nemierā, tad tāds nams nevar pastāvēt. 26Ja nu sātans ceļas pret sevi un pats nīstās, tad viņš nevar pastāvēt, bet viņa gals ir klātu. 27Bet neviens nevar tā varenā namā ieiet un viņa rīkus laupīt, ja tas papriekš to vareno nesaista un tad viņa namu laupa. 28Patiesi, Es jums saku: visi grēki cilvēku bērniem top piedoti, arī pat Dieva zaimošanas, ar ko tie Dievu zaimo; 29Bet kas To Svēto Garu zaimo, tas nemūžam nedabū piedošanu, bet ir sodāms caur mūžīgu sodību. 30Jo tie sacīja: Viņam ir nešķīsts gars. 31Tad Viņa māte un Viņa brāļi nāca un ārā stāvēdami pie Viņa sūtīja un Viņu sauca. 32Un tie ļaudis sēdēja ap Viņu un uz Viņu sacīja: redzi, Tava māte un Tavi brāļi ārā Tevi meklē. 33Un Viņš tiem atbildēja un sacīja: kas ir Mana māte un Mani brāļi? 34Un Viņš visapkārt uzlūkoja tos, kas ap Viņu sēdēja, un sacīja: redzi, Mana māte un Mani brāļi. 35Jo, ja kas Dieva prātu dara, tas ir Mans brālis un Mana māsa un Mana māte.