1Un pēc kādām dienām Viņš gāja atkal uz Kapernaūmu, un ļaudis dzirdēja, Viņu esam namā. 2Un tūdaļ daudz sapulcējās, tā ka tiem pat ārā priekš durvīm vairs nebija rūmes, un Viņš tiem to vārdu sludināja. 3Un pie Viņa nāca ar vienu melmeņu sērdzīgu, ko četri nesa. 4Un kad tie nevarēja pie Viņa klāt tikt to ļaužu dēļ, tad tie atklāja to jumtu, kur Viņš bija iekšā, un to uzplēsuši, nolaida to gultu, uz kuras tas melmeņu sērdzīgais gulēja. 5Un redzēdams viņu ticību, Jēzus sacīja uz to melmeņu sērdzīgo: Mans bērns, tavi grēki tev ir piedoti. 6Bet tur bija kādi no tiem rakstu mācītājiem, tie sēdēja turpat un domāja savās sirdīs: 7Kā Šis tā runā? Viņš zaimo Dievu. Kas var grēkus piedot, kā vien Tas Vienīgais Dievs. 8Un tūdaļ Jēzus Savā garā nomanīja, tos pie sevis pašiem tā domājam, un uz tiem sacīja: kam jūs tā domājiet savās sirdīs? 9Kas ir vieglāki: vai sacīt uz to melmeņu sērdzīgo: grēki tev ir piedoti; vai sacīt: celies, ņem savu gultu un staigā? 10Bet lai jūs zināt, ka Tam Cilvēka Dēlam vara ir virs zemes, grēkus piedot, (Viņš sacīja uz to melmeņu sērdzīgo:) 11Es tev saku, celies, ņem savu gultu un ej mājās. 12Un tas tūdaļ cēlās un to gultu paņēmis, aizgāja visiem redzot, tā ka visi izbrīnījās un Dievu teica sacīdami: to mēs nemūžam vēl neesam redzējuši. 13Un Viņš izgāja atkal pie jūras, un visi ļaudis nāca pie Viņa, un Viņš tos mācīja. 14Un garām iedams Viņš redzēja Levi, Alveja dēlu, pie muitas sēžam un uz to sacīja: staigā Man pakaļ! Un tas cēlies staigāja Viņam pakaļ. 15Un notikās, tam viņa namā pie galda sēžot, arī daudz muitnieku un grēcinieku piesēdās līdz ar Jēzu un Viņa mācekļiem, jo to bija daudz, un tie staigāja Viņam pakaļ. 16Un kad tie rakstu mācītāji un farizeji Viņu redzēja ēdam ar tiem muitniekiem un grēciniekiem, tad tie sacīja uz Viņa mācekļiem: Viņš ēd un dzer ar muitniekiem un grēciniekiem! 17Un to dzirdējis, Jēzus uz tiem sacīja: spirgtiem ārsta nevajag, bet vājiem. Es neesmu nācis, taisnus aicināt pie atgriešanās no grēkiem, bet grēciniekus. 18Un Jāņa mācekļi un tie farizeji gavēja, un tie nāca un uz Viņu sacīja: Kāpēc Jāņa un farizeju mācekļi gavē, bet Tavi mācekļi negavē? 19Un Jēzus uz tiem sacīja: kā kāzu ļaudis var gavēt, kamēr brūtgāns pie tiem ir? Kamēr brūtgāns pie viņiem, tie nevar gavēt. 20Bet nāks dienas, ka tas brūtgāns no tiem taps atņemts, un tad tie gavēs tanīs dienās. 21Neviens jaunas vadmalas ielāpu nešuj uz vecām drēbēm, citādi tas jaunais ielāps noplīst no tām vecām drēbēm un tas plīsums paliek jo liels. 22Un neviens jaunu vīnu nelej vecos ādas traukos; citādi tas vīns tos traukus pārplēš, un vīns un trauki iet bojā, bet jauns vīns jālej jaunos traukos. 23Un notikās, Viņam svētdienā caur labību ejot, tad Viņa mācekļi pa ceļu iedami sāka vārpas plūkt. 24Un tie farizeji uz Viņu sacīja: raugi, ko tie dara svētdienā, kas nav brīv? 25Un Viņš uz tiem sacīja: vai jūs nekad neesat lasījuši, ko Dāvids darījis, kad tam bija vajadzība un tas bija izsalcis, pats un tie, kas pie viņa bija? 26Kā tas iegāja Dieva namā tā augsta priestera Abjatara laikā un ēda tās Dieva priekšā noliktās maizes, ko ēst nav brīv, kā tik vien priesteriem, un deva arī tiem, kas pie viņa bija. 27Un Viņš uz tiem sacīja: svētdiena ir celta cilvēka dēļ un ne cilvēks svētdienas dēļ. 28Tā nu Tas Cilvēka Dēls ir kungs arī pār svētdienu.