1Un Viņš atkal iesāka mācīt pie jūras, un daudz ļaužu pie Viņa sapulcējās, tā ka Viņš laivā kāpis nosēdās uz jūras un visi ļaudis stāvēja jūrmalā. 2Un Viņš tiem daudz mācīja caur līdzībām un Savā mācībā uz tiem sacīja: 3Klausiet: redzi, sējējs izgāja sēt. 4Un notikās, sējot cits krita ceļmalā, un tie putni apakš debess nāca un to apēda. 5Un cits krita uz akmenāju, kur tam nebija daudz zemes, un uzdīga tūdaļ, tāpēc ka tam nebija dziļas zemes. 6Bet kad saule bija uzlēkusi, tad tas savīta un nokalta, tāpēc ka nebija saknes. 7Un cits krita starp ērkšķiem, un tie ērkšķi uzauga un to nomāca, un tas nenesa augļus. 8Un cits krita uz labu zemi un nesa augļus, kas augtin auga, un cits nesa trīsdesmitkārtīgi cits sešdesmit kārtīgi un cits simtkārtīgi. 9Un Viņš uz tiem sacīja: kam ausis ir dzirdēt, tas lai dzird. 10Un kad Viņš viens pats bija, tad tie, kas līdz ar tiem divpadsmit pie Viņa bija, Viņu vaicāja šās līdzības dēļ 11Un Viņš uz tiem sacīja: jums ir dots, zināt Dieva valstības noslēpumu; bet tiem, kas ārā, viss tas notiek caur līdzībām 12Ka tie redzot redz un nenomana, un dzirdot dzird un nesaprot; ka tie neatgriežas, un grēki tiem netop piedoti. 13Un Viņš uz tiem sacīja: vai jūs šo līdzību nesaprotat? Kā tad jūs sapratīsiet visas tās citas līdzības? 14Tas sējējs sēj to vārdu. 15Bet šie ir tie, kas ceļmalā, kur tas vārds top sēts, un kad tie to ir dzirdējuši, tad tūdaļ tas sātans nāk un to vārdu noņem, kas viņu sirdīs ir sēts. 16Un tāpat tie, kas uz to akmenāju sēti, ir tie, kas to vārdu dzirdējuši, tūdaļ to uzņem ar prieku. 17Bet tiem nav saknes iekš sevis, bet tik kādu laiku tie ir ticīgi. Kad bēdas un vajāšana uziet tā vārda dēļ, tad viņi tūdaļ ņem apgrēcību. 18Un kas starp ērkšķiem sēti, ir tie, kas to vārdu dzird, 19Un šīs pasaules rūpes un bagātības viltība un citas kārības iemetās un noslāpē to vārdu un tas paliek neauglīgs. 20Un kas uz to labo zemi sēti, ir tie, kas to vārdu dzird un pieņem un augļus nes, cits trīsdesmitkārtīgi, cits sešdesmitkārtīgi, cits simtkārtīgi. 21Un Viņš uz tiem sacīja: vai svece top iededzināta, lai to liek apakš pūra, vai apakš galda? Vai ne tāpēc, lai to liek uz lukturi. 22Jo nekas nav apslēpts, kas nebūtu nācis gaismā; un nekas nenotiek slepeni, kas netaptu zināms. 23Jo kam ausis ir dzirdēt, tas lai dzird. 24Un Viņš uz tiem sacīja: pieraugāt, ko jūs dzirdat. Ar kādu mēru jūs mērojat, mēros jums, un pieliks jums vēl klāt. 25Jo kam ir, tam taps dots; un kam nav, no tā arī taps atņemts, kas tam ir. 26Un Viņš sacīja: Dieva valstība ir tāpat, kā kāds cilvēks sēklu met zemē. 27Un guļ un ceļas, nakti un dienu; un tā sēkla uzdīgst un uzaug, tā ka viņš pats to nenomana. 28Jo zeme pati no sevis nes augļus, papriekš stiebru, tad vārpu, tad pilnus kviešus iekš vārpas. 29Un kad tie augļi ienākušies, tad viņš tūdaļ cirpi sūta, jo tas pļaujamais laiks ir klātu. 30Un Viņš sacīja: kam mēs Dieva valstību līdzināsim? Jeb caur kādu līdzību mēs to nozīmēsim? 31Itin kā sinepju graudiņš, kas zemē sēts, mazākais no visām sēklām virs zemes. 32Un kad tas ir sēts, tad tas augtin aug un top lielāks pār visiem stādiem un dabū lielus zarus, tā ka putni apakš debess viņa pavēnī var ligzdas taisīt. 33Un caur daudz tādām līdzībām Viņš uz tiem to vārdu runāja, tā ka tie to varēja saprast. 34Un bez līdzībām Viņš uz tiem neko nerunāja; bet Saviem mācekļiem Viņš visu īpaši izstāstīja. 35Un Viņš uz tiem sacīja tanī dienā, kad vakars metās: pārcelsimies uz viņu malu. 36Un tos ļaudis atstājuši, tie Viņu ņēma līdz, tā kā Viņš laivā bija, un tur vēl citas laivas bija pie Viņa. 37Un liela vētra cēlās, un viļņi gāzās laivā, tā ka tā laiva jau pildījās. 38Un Viņš laivas galā uz spilvena gulēja; un tie Viņu modina un saka uz Viņu: mācītāj, vai Tu nebēdā, ka ejam bojā? 39Un uzmodies Viņš apdraudēja vēju un sacīja uz jūru: klusu, mierā! Un vējš nostājās, un jūra palika it klusu. 40Un Viņš uz tiem sacīja: kam jūs esat tik bailīgi? Kā jums nav ticības? 41Un tie ļoti izbijās un sacīja savā starpā: kas tas tāds? Jo vējš un jūra Viņam paklausa.