1Un tās neraudzētās maizes svētki, ko sauc Lieldienu, bija tuvu. 2Un tie augstie priesteri un rakstu mācītāji meklēja, ka Viņu nokautu; jo tie bijās no tiem ļaudīm. 3Bet sātans iegāja iekš Jūdasa, kas tapa saukts Iskarjats un bija viens no tiem divpadsmit. 4Un tas nogāja un runāja ar tiem augstiem priesteriem un kara virsniekiem, kā tas Viņu tiem nodotu. 5Un tie tapa līksmi un norunāja, viņam naudu dot. 6Un tas apsolīja un meklēja izdevīgu laiku, Viņu tiem nodot bez dumpja. 7Bet tās neraudzētās maizes diena nāca, kur Lieldienas jērs bija jākauj. 8Un Viņš Pēteri un Jāni sūtīja sacīdams: ejat un sataisāt mums Lieldienas jēru, ka ēdam. 9Bet tie uz Viņu sacīja: kur Tu gribi, lai mēs to sataisām? 10Un Viņš uz tiem sacīja: lūk, pilsētā ieejot jūs viens cilvēks sastaps, ūdens krūzi nesdams; ejat tam pakaļ tanī namā, kur tas ieiet, 11Un sakāt uz to nama kungu: Mācītājs tev saka: kur ir tā vieta, kur lai Es ar Saviem mācekļiem ēdu Lieldienas jēru? 12Un viņš jums rādīs vienu lielu, ar deķiem izklātu istabu, turpat to sataisiet. 13Tie nogājuši atrada, kā Viņš tiem bija sacījis, un Lieldienas jēru sataisīja. 14Un kad tā stunda nāca, tad Viņš apsēdās un tie divpadsmit apustuļi līdz ar Viņu. 15Un Viņš uz tiem sacīja: Es sirsnīgi esmu vēlējies šo Lieldienas jēru ar jums ēst, pirms Es ciešu. 16Jo Es jums saku, ka Es vairs no tā neēdīšu, tiekams tas taps piepildīts Dieva valstībā. 17Un to biķeri ņēmis, Viņš pateicās un sacīja: ņemiet to un daliet to savā starpā. 18Jo Es jums saku, Es nedzeršu no vīna koka augļiem, tiekams Dieva valstība būs nākusi. 19Un maizi ņēmis, Viņš pateicās un pārlauza un tiem to deva sacīdams: tā ir Mana miesa, kas par jums top dota. To dariet, Mani pieminēdami. 20Tāpat arī to biķeri pēc tā vakarēdiena sacīdams: šis biķeris ir tā jaunā iestādīšana iekš Manām asinīm, kas par jums top izlietas. 21Bet redzi, Mana nodevēja roka ir ar Mani pie galda. 22Un Tas Cilvēka Dēls gan tā aiziet, kā tas ir nolikts, tomēr vai tam cilvēkam, kas Viņu nodod. 23Un tie iesāka apjautāties savā starpā, kurš jel viņu starpā tas esot, kurš to grasās darīt. 24Un tur arī bāršanās cēlās viņu starpā, kurš no viņiem esot tas lielākais? 25Bet Viņš uz tiem sacīja: pasaules ķēniņi valda, un tie varenie top saukti cienīgi kungi; 26Bet jūs tā ne. Bet tam lielākajam jūsu starpā būs būt kā tam mazākajam, un tam augstākajam kā tam kalpotājam. 27Jo kurš tas lielākais, vai tas, kas sēž pie galda, vai tas, kas kalpo? Vai ne tas, kas sēž pie galda? Bet Es esmu jūsu starpā kā tāds, kas kalpo. 28Bet jūs esat tie, kas pastāvējuši pie Manis iekš Manām kārdināšanām, 29Un tāpēc Es jums esmu novēlējis to valstību, kā Mans Tēvs Man to novēlējis, 30Ka jums būs ēst un dzert pie Mana galda Manā valstībā un sēdēt uz krēsliem, tiesāt tās divpadsmit Izraēla ciltis. 31Un Tas Kungs sacīja: Sīmani, Sīmani, redzi, sātanam ir ļoti iegribējies jūs sijāt kā kviešus. 32Bet Es esmu lūdzis par tevi, ka tava ticība nemitētos. Un kad tu vienreiz atgriezīsies, tad stiprini savus brāļus. 33Bet tas uz Viņu sacīja: Kungs, es esmu gatavs ar Tevi iet cietumā un nāvē. 34Bet Viņš sacīja: Es tev saku, Pēteri, gailis šodien nedziedās, pirms tu trīs reiz nebūsi liedzies, ka tu Mani pazīsti. 35Un Viņš uz tiem sacīja: kad Es jūs esmu sūtījis bez maka un kulītes un kurpēm, vai jums kas trūcis? Un tie sacīja: nekas! 36Tad Viņš uz tiem sacīja: bet tagad, kam maks ir, tas lai to ņem, tāpat arī kulīti. Un kam nav, tas lai savas drēbes pārdod un pērk zobenu. 37Jo Es jums saku, ka vēl pie manis būs piepildītam tapt, kas ir rakstīts: Viņš tiem netaisniem ir līdzināts. Jo kas ir rakstīts par mani, tas piepildās. 38Bet tie sacīja: Kungs, redzi, še ir divi zobeni. Un Viņš tiem sacīja: ir diezgan. 39Un izgājis Viņš staigāja pēc sava ieraduma uz Eļļas kalnu, un Viņa mācekļi Viņam gāja pakaļ. 40Un tai vietā nācis Viņš uz tiem sacīja: lūdziet, ka jūs neiekrītat kārdināšanā. 41Un Viņš novērsās no tiem akmens metiena tālumā un ceļos nometies lūdzās, 42Un sacīja: Tēvs, ja Tu gribi, tad ņem šo biķeri no Manis; tomēr ne Mans, bet Tavs prāts lai notiek. 43Bet Viņam viens eņģelis no debesīm parādījās un Viņu stiprināja. 44Un kad Viņš nāves bailēs cīnījās, tad Viņš Dievu pielūdza jo karsti; bet Viņa sviedri kā asins lāses pilēja uz zemi. 45Un no tās pielūgšanas cēlies Viņš nāca pie Saviem mācekļiem, un tos atrada aizmigušus aiz noskumšanas, 46Un uz tiem sacīja: ko jūs guļat? Ceļaties un lūdziet Dievu, ka neiekrītat kārdināšanā. 47Un Viņam vēl runājot, redzi, pulks ļaužu un viens no tiem divpadsmit, Jūdas vārdā, gāja tiem priekšā un nāca tuvu pie Jēzus, Viņu skūpstīt. 48Bet Jēzus uz to sacīja: Jūdas, vai tu skūpstīdams nodod To Cilvēka Dēlu? 49Un tie, kas pie Viņa bija, redzēdami, kas tur gribēja notikt, uz Viņu sacīja: Kungs, vai mums būs cirst ar zobenu? 50Un viens no tiem cirta augstā priestera kalpam, un tam nocirta labo ausi. 51Bet Jēzus atbildēja un sacīja: ļaujat ir to: un Viņš tam to ausi aizskāra un to dziedināja. 52Un Jēzus sacīja uz tiem augstiem priesteriem un tiem kara virsniekiem pie Dieva nama un tiem vecajiem, kas Viņam bija nākuši virsū: jūs esat izgājuši it kā pret slepkavu ar zobeniem un šķēpiem. 53Es esmu bijis ikdienas pie jums Dieva namā, un jūs savas rokas Man neesat pielikuši; bet šī ir jūsu stunda un tas tumsības spēks. 54Un tie Viņu saņēma, veda un noveda augstā priestera namā. Bet Pēteris gāja no tālienes pakaļ. 55Un kad tie uguni bija sakūruši nama vidū un kopā nosēdušies, Pēteris apsēdās viņu starpā. 56Un viena kalpone, to redzēdama sēžam pie uguns, uzlūkoja to un sacīja: šis arīdzan bija pie Viņa. 57Bet tas Viņu aizliedza sacīdams: sieva, es Viņu nepazīstu. 58Un par mazu brīdi vēl cits to redzēdams sacīja: tu arīdzan esi no tiem. Bet Pēteris sacīja: cilvēks, es neesmu. 59Un par vienu stundu cits to apstiprināja sacīdams: patiesi, šis arīdzan ir bijis pie Viņa, jo tas arīdzan ir Galilejs. 60Bet Pēteris sacīja: cilvēks, es nezinu, ko tu runā. Un tūdaļ kad tas vēl runāja, gailis dziedāja. 61Un Tas Kungs atgriezās un uzlūkoja Pēteri. Tad Pēteris pieminēja Tā Kunga vārdu, ka tas uz viņu bija sacījis: pirms nekā gailis dziedās, tu Mani trīs reiz aizliegsi. 62Un ārā izgājis Pēteris raudāja gauži. 63Bet tie vīri, kas Jēzu turēja, Viņu apmēdīja un sita. 64Un tie Viņu aizklāja un sita Viņam vaigā un Viņam vaicāja sacīdami: uzmini, pravietis būdams, kurš Tevi sitis? 65Arī daudz citus vārdus tie uz Viņu sacīja, zaimodami. 66Un kad gaisma ausa, tad sapulcējās tie ļaužu vecaji un augstie priesteri un rakstu mācītāji, un tie To veda augšā priekš savas tiesas. 67Un sacīja: Ja Tu esi Kristus, tad saki mums. Bet Viņš uz tiem sacīja: ja Es jums saku, tad jūs neticat; 68Bet ja Es vaicāšu, tad jūs Man neatbildēsiet un Mani nelaidīsiet vaļā. 69Bet no šī laika Tas Cilvēka Dēls sēdēs pie Tā Visspēcīgā Dieva labās rokas. 70Tad visi sacīja: vai tad Tu esi Dieva Dēls? Un Viņš uz tiem sacīja: jūs to sakāt, un Es tas esmu. 71Un tie sacīja: kādas liecības mums vēl vajag? Mēs paši to esam dzirdējuši no Viņa mutes.