1Tos pirmos stāstus es gan esmu stāstījis par visu, mans Teovil, ko Jēzus ir iesācis darīt un mācīt, 2Līdz tai dienai, kad viņš tapa uzņemts un tiem apustuļiem, ko viņš izredzējis, pavēles bija devis caur Svēto Garu. 3Tiem viņš arīdzan pēc savas ciešanas caur daudz skaidrām zīmēm pats dzīvs bija parādījies, no tiem četrdesmit dienas redzēts un uz tiem runādams par Dieva valstības lietām. 4Un kad viņš tos bija sapulcinājis, tad viņš tiem pavēlēja, neatstāties no Jeruzālemes, bet gaidīt uz Tā Tēva apsolīšanu, ko jūs no manis esat dzirdējuši (tā viņš sacīja); 5Jo Jānis gan ir kristījis ar ūdeni, bet jūs tapsiet kristīti ar Svētu Garu ne ilgi pēc šīm dienām. 6Tad nu tie, kas bija kopā nākuši, viņam vaicāja sacīdami: Kungs, vai tu šinī laikā atkal uzcelsi Izraēla valstību? 7Bet viņš uz tiem sacīja: jums nepieklājās zināt tos laikus jeb brīžus, ko Tas Tēvs savā paša varā nolicis. 8Bet jūs dabūsiet spēku, kad Tas Svētais Gars pār jums būs nācis, un būsiet mani liecinieki tā Jeruzālemē, kā arī visā Jūdu zemē un Samarijā un līdz pat pasaules galam. 9Un to sacījis, viņš tiem redzot tapa uzcelts, un viens padebesis to uzņēma no viņu acīm. 10Un kad tie skatījās uz debesīm, viņam uzkāpjot, redzi, tad divi vīri pie tiem stāvēja baltās drēbēs, 11Un sacīja: jūs Galileju vīri, ko jūs stāvat skatīdamies uz debesīm! Šis Jēzus, kas ir uzņemts no jums uz debesīm, tā nāks, kā jūs viņu esat redzējuši debesīs uzkāpjam. 12Tad tie griezās atpakaļ uz Jeruzālemi no tā kalna, kas top saukts Eļļas kalns, kas ir tuvu pie Jeruzālemes vienu svētdienas gājumu. 13Un tur nonākuši tie uzkāpa augšistabā; tur bija sapulcēti Pēteris un Jēkabs, un Jānis un Andrejs, Filips un Toms, Bērtulis un Matteus, Jēkabs, Alveja dēls, un Sīmanis Zelotes un Jūda, Jēkaba brālis. 14Šie visi vienprātīgi pastāvēja iekš lūgšanas un pielūgšanas līdz ar tām sievām un ar viņa brāļiem. 15Un tanīs dienās Pēteris cēlās starp tiem mācekļiem un sacīja, (un tur bija kopā līdz simts divdesmit dvēselēm): 16Vīri, brāļi, tiem rakstiem bija tapt piepildītiem, ko Tas Svētais Gars ir papriekš sacījis caur Dāvida muti par Jūdasu, kas bija ceļa vadonis tiem, kas Jēzu saņēma. 17Jo tas bija pieskaitīts pie mums un līdz ar mums dabūjis šo pašu kalpošanas amatu. 18Tad nu šis tīrumu ir mantojis no tās netaisnās algas, un uz vaigu nokritis, tas vidū uz pusēm sprādzis un visas viņa iekšas ir izgāzušās. 19Un tas visiem, kas Jeruzālemē dzīvo, ir tapis zināms, kā arī tas tīrums viņu valodā ir nosaukts: Aķeldama, tas ir asins tīrums. 20Jo Dāvida dziesmu grāmatā ir rakstīts: viņu māja lai paliek par postažu, un lai neviens tur nedzīvo, un lai cits dabū viņa uzrauga amatu. 21Tāpēc nu pieklājās, ka no tiem vīriem, kas ar mums kopā bijuši pa visu to laiku, kad Tas Kungs Jēzus pie mums ir iegājis un izgājis, 22Iesākot no Jāņa kristības līdz tai dienai, kad viņš no mums ir uzņemts debesīs, ka viens no šiem top par viņa augšāmcelšanās liecinieku līdz ar mums. 23Un tie stādīja divus priekšā, Jāzepu, kas top saukts Barzaba, ar pavārdu Justs, un Mattīsu. 24Un Dievu pielūguši tie sacīja: Kungs, tu visu siržu manītājs, rādi no šiem diviem vienu, ko tu izredzējis, 25Kas var dalību dabūt pie šās kalpošanas un pie šī apustuļu amata, no kā Jūdas ir atstājies, noiedams savā vietā. 26Un tie meslojās, un mesli krita uz Mattīsu, un tas tiem vienpadsmit tapa pieskaitīts.