1Un Tas Kungs sacīja uz mani: ņem lielu galdu un raksti uz to ar cilvēka rakstu: „Māer šalal, kaš bas“ (laupījums steidzās, laupīšana nāk ātri). 2Un es sev ņēmu uzticamus lieciniekus, priesteri Uriju, un Zakariju, Jebereķijas dēlu. 3Un es gāju pie tās pravietes, un tā tapa grūta un dzemdēja dēlu. Un Tas Kungs sacīja: nosauc viņa vārdu: Māer šalal, kaš bas. 4Jo pirms tas zēns māk saukt: mans tēvs, mana māte! Tad Damaskus mantu un Samarijas laupījumu nesīs Asirijas ķēniņa priekšā. 5Tas Kungs vēl runāja uz mani un sacīja: 6Tādēļ ka šie ļaudis nicina Ziloas ūdeni, kas lēniņām tek, un tiem ir prieks pie Recina un Remalijas dēla, 7Redzi, tad Tas Kungs pār tiem atvedīs stipro un vareno lielupes ūdeni, Asirijas ķēniņu un visu viņa godību, un tas plūdīs pār visiem saviem krastiem un ies pār visām savām malām, 8Un tas ielauzīsies Jūdā un to pārplūdīs, un ies cauri un sniegsies līdz pat kaklam, un tas izstieps savus spārnus un piepildīs visu tavu zemi, Immanuel! 9Trakojiet, tautas, un topat satriektas! Ņemiet vērā, visi pasaules gali! Jožaties un topat satriekti, jožaties un topat satriekti! 10Izdomājiet padomu, bet tas iznīks, runājiet vārdu, bet tas nenotiks, jo ar mums ir Dievs (Immanuels.) 11Jo tā Tas Kungs uz mani runājis, mani satverdams ar savu roku, un mani mācījis, nestaigāt šo ļaužu ceļu, un sacījis: 12Jums nebūs sacīt, „derība“ visur, kur šie ļaudis saka „derība“, un nebūs bīties, kur tie bīstas, nedz baiļoties. 13To Kungu Cebaot, to jums būs svētīt, un viņš lai ir jūsu bijāšana, un viņš lai ir jūsu bailība. 14Tad viņš jums būs par svētumu, bet par pieduršanās akmeni un par piedauzīšanās klinti abiem Izraēla namiem, par valgu un slazdu Jeruzālemes iedzīvotājiem. 15Un daudzi no tiem klups un kritīs un taps satriekti un savaldzināti un sagūstīti. 16Sasien to liecību, aizzieģelē to mācību iekš maniem mācekļiem, 17Un es ceru uz To Kungu, kas savu vaigu apslēpis no Jēkaba nama, un es gaidu uz viņu. 18Redzi, es un tie bērni, ko Tas Kungs man devis, par zīmēm un par brīnumiem iekš Izraēla no Tā Kunga Cebaot, kas mājo Ciānas kalnā. 19Kad tie nu uz jums sacīs: vaicājiet tos pareģus un zīmju cienītājus, kas čirkst un čukst, (tad sakāt): vai ļaudīm nebūs vaicāt savu Dievu? Vai tad mirušus būs vaicāt priekš dzīviem? 20Pie bauslības un liecības! Ja tie tā nerunās, tad auseklis tiem neausīs. 21Bet tie ies apkārt, grūti apbēdināti un izsalkuši. Un kad būs izsalkuši, tad tie dusmosies un lādēs savu ķēniņu un savu dievu. Un kad tie skatās uz augšu, 22Vai uzlūko zemi, redzi, bēdas un tumsība; tie ir apstulboti bēdās un maldās tumsībā.