1Vai gudrība nesauc, un atzīšana nepaceļ savu balsi?
2Kalnu virsgalā tā stāv, ceļmalā uz ceļu jūtīm;
3Pie vārtiem pilsētas priekšā, kur pa vārtiem ieiet, viņa skaņi sauc:
4„Uz jums, vīri, es saucu, un mana balss iet pie cilvēku bērniem.
5Ņemiet vērā, nejēgas, gudrību, un, ģeķi, paliekat prātīgi!
6Klausāties, jo es runāšu augstas lietas un atdarīšu savu muti ar skaidriem vārdiem.
7Jo mana mute runās patiesību, un bezdievība manām lūpām ir negantība.
8Visi manas mutes vārdi stāv taisnībā, iekš tiem nav netiklības, nedz viltības.
9Tie ir visnotaļ taisni tam, kas tos saprot un skaidri tiem, kas atzīšanu atraduši.
10Pieņemiet manu mācību labāki nekā sudrabu, un atzīšanu vairāk nekā tīru zeltu;
11Jo gudrība ir labāka pār pērlēm, un viss, ko tu kārotu, tai netiek līdz.
12Es, tā gudrība, mītu pie samaņas un atrodu vērtīgu padomu.
13Tā Kunga bijāšana ir: ienīdēt ļaunu, lepnību, augstprātību un ļaunu ceļu, un es ienīstu netiklu muti.
14Pie manis ir padoms un palīgs; es esmu atzīšana, man ir spēks.
15Caur mani valda ķēniņi, un dod taisnus likumus valdītāji;
16Caur mani valda varenie un lielkungi, visi zemes soģi.
17Es mīlēju tos, kas mani mīl, un kas mani tikuši(centīgi) meklē, tie mani atrod.
18Bagātība un gods ir pie manis, paliekama manta un taisnība.
19Mani augļi ir labāki nekā zelts un tīrs zelts, un mans ienākums nekā šķīsts sudrabs.
20Es vadu uz taisnības ceļa, taisnas tiesas pēdās,
21Ka tiem, kas mani mīl, dodu iemantot pilnību un pildu viņu mantu.
22Tas Kungs mani nolika par sava ceļa iesākumu, par savu radījumu pirmaju no mūžības.
23No mūžības es esmu iecelta, no iesākuma, no pasaules gala.
24Kad dziļumi vēl nebija, tad es piedzimu, kad avoti vēl nebija, no ūdeņiem grūti.
25Pirms kalnu pamati tapa nolikti, priekš pakalniem, tad es piedzimu.
26Viņš vēl nebija radījis zemi nedz klajumus, nedz sācis pasaules pīšļus;
27Kad viņš debesis sataisīja, tad es tur biju; kad viņš izplatīja debess velvi pār dziļumiem,
28Kad viņš padebešus augšām nostiprināja, kad dziļumu avoti krākdami krāca,
29Kad viņš jūrai lika robežas, ka ūdeņi neplūstu pār viņas malām, kad viņš nostiprināja zemes pamatus:
30Tad es biju pie viņa tā izdarītāja un biju viņa prieks dienu dienas un līksmojos viņa priekšā vienmēr:
31Es līksmojos viņa pasaules virsū un mans prieks ir pie cilvēku bērniem.
32Tad klausiet nu mani, mani bērni; jo svētīgs, kas manus ceļus sargā.
33Klausiet pamācīšanai un topiet gudri, un neatmetat viņu.
34Svētīgs tas cilvēks, kas mani klausa, kas kavējās pie manām durvīm dienu no dienas, sargāt manu durvju stenderus;
35Jo kas mani atrod, tas atrod dzīvību un dabūs žēlastību no Tā Kunga.
36Bet kas pret mani grēko, tas dara varu savai dvēselei; kas mani ienīst, tie visi līdz mīļo nāvi.“