1Mans bērns, sargi manus vārdus un glabā pie sevis manu mācību. 2Sargi manu pamācīšanu, tad tu dzīvosi, un manu mācību kā savu acu raugu. 3Sien to ap saviem pirkstiem, ieraksti to savas sirds galdiņā. 4Saki uz gudrību: Tu esi mana māsa! un atzīšanu sauc par savu radinieci, 5Ka tu sevi pasargi no svešas sievas, no svešinieces ar mīkstiem vārdiem. 6Jo es skatījos pa sava nama logu, caur saviem skadriņiem, 7Un redzēju nejēgu vidū un ieraudzīju starp zēniem neprātīgu jaunekli. 8Tas gāja pa ielu ap nama stūri, staigāja pa viņas nama ceļu, 9Pavakarē, krēslā, nakts vidū un tumsā. 10Un redzi, viņu sastapa sieva, maukas apģērbā un viltu sirdī. 11Šī bija trakule un palaidne, viņas kājas nemetās mājā; 12Te viņa ārā, te uz ielām un glūn aiz visiem stūriem. 13Un tā viņu apkampa un skūpstīja kā bezkauņa un uz to sacīja: 14„Pateicības upuri man bija jānes; šodien es savu solījumu esmu pildījusi. 15Tādēļ esmu izgājusi tev pretī, tavu vaigu meklēt un tevi esmu atradusi. 16Ar apsegiem esmu klājusi savu gultu, ar strīpainiem Ēģiptes palagiem. 17Savu gultu esmu izkvēpinājusi ar mirrēm, alvejām un kanēli; 18Nāc, lai izbaudām kārības līdz rītam, lai izpriecājamies mīlestībā; 19Jo vīrs nav mājās, viņš aizgājis tālā ceļā, 20Viņš naudas maku ņēmis līdz, tik uz svētkiem vēl pārnāks mājās.“ 21Viņa to pierunāja ar savu vārdu drūzmu, ar savu mīksto mēli tā viņu aizrāva. 22Uz reizi tas viņai gāja pakaļ, kā vērsis iet pie kaušanas un kā nelietis, saistīts uz sodu, 23Kamēr bulta viņa aknas pāršķeļ; tā putns skrien sprostā un nezin, ka tas pret viņa dzīvību. 24Nu tad, bērni, klausiet mani, un ņemiet vērā manas mutes vārdus. 25Lai tava sirds nenomaldās uz viņas ceļiem un nenoklīsti uz viņas gaitām; 26Jo daudz ir to nokauto, ko tā gāzusi zemē, un liels pulks, ko viņa nogalinājusi. 27Viņas nams ir ceļi uz elli, kas novada nāves kambaros.