1Un notikās, kad tie ļaudis Tā Kunga ausīs kurnēja, tad Tas Kungs to dzirdēja, un viņa bardzība iekarsa, un Tā Kunga uguns iedegās pret viņiem un rija lēģera galā. 2Tad tie ļaudis brēca uz Mozu. Un Mozus lūdza To Kungu, un tas uguns noslāpa. 3Un tās vietas vārdu nosauca Tabeēra (degums), tāpēc ka Tā Kunga uguns starp tiem bija iededzies. 4Un pulks visādu pienācēju, kas bija viņu starpā, palika kārīgi, un arī Izraēla bērni raudāja atkal sacīdami: 5Kas mums dos gaļu ēst? Mēs pieminam tās zivis, ko Ēģiptes zemē velti ēdām, gurķus, melones, lokus, sīpolus un ķiplokus. 6Bet nu mūsu dvēsele ir iztvīkusi, jo nav nekā kā vien tas manna priekš mūsu acīm. 7Un tas manna bija it kā koriandra sēklas un izskatījās kā bdelliums(sveķi). 8Un tie ļaudis skrēja šurp un turp un to sakrāja un mala dzirnavās, vai sagrūda piestās, un to vārīja podos un taisīja no tā raušus, un viņa smaka bija it kā eļļas raušu smaka. 9Un kad rasa pa naktīm nokrita lēģerī, tad tas manna nokrita līdz. 10Tad Mozus dzirdēja tos ļaudis raudam ar viņu saimēm, ikvienu priekš sava dzīvokļa durvīm, un Tā Kunga bardzība iedegās ļoti, un arī Mozum tas nepatika. 11Un Mozus sacīja uz To Kungu: kāpēc tu savam kalpam esi darījis tik grūti? Un kāpēc es neesmu atradis tavās acīs žēlastību, ka tu man esi uzlicis visu šo ļaužu nastu? 12Vai es visus šos ļaudis esmu nesis savās miesās? Vai es tos esmu dzemdējis, ka tu man gribi sacīt: nes tos savā klēpī, it kā auklētājs nes zīdāmu bērnu, uz to zemi, ko tu viņu tēviem esi zvērējis? 13Kur es gaļas varētu dabūt, ko dot visiem šiem ļaudīm? Jo tie raud pret mani sacīdami: dod mums gaļas ēst. 14Es viens pats visus šos ļaudis nevaru nest, jo tas man ir visai grūti. 15Un ja tu man tā gribi darīt, tad nokauj labāk mani, ja es žēlastību esmu atradis tavās acīs, un neliec man tā redzēt savu nelaimi. 16Un Tas Kungs sacīja uz Mozu: sapulcini man septiņdesmit vīrus no Izraēla vecajiem, kurus tu zini, ka tie ir ļaužu vecaji un viņu virsnieki, un ved man tos priekš saiešanas telts, un lai tie tur stāv pie tevis; 17Tad es nonākšu un ar tevi tur runāšu, un no Tā Gara, kas uz tevis, es gribu ņemt un likt uz viņiem, un viņiem būs līdz ar tevi nest to ļaužu nastu, ka tā tev vienam nav jānes. 18Un uz tiem ļaudīm tev būs sacīt: svētījaties uz rīta dienu, tad jūs ēdīsiet gaļu, jo jūs priekš Tā Kunga ausīm esat raudājuši sacīdami: kas mums dos gaļu ēst? Jo mums ir labi klājies Ēģiptes zemē. Tāpēc Tas Kungs jums dos gaļu ēst. 19Jūs neēdīsiet vienu nedz divas dienas nedz piecas dienas nedz desmit dienas nedz divdesmit dienas, 20Bet veselu mēnesi, tiekams tā jums caur nāsīm izies un jūs to apniksiet, tāpēc ka jūs To Kungu esat atmetuši, kas ir jūsu vidū, un priekš viņa esat raudājuši sacīdami: kāpēc mēs esam izgājuši no Ēģiptes zemes? 21Un Mozus sacīja: sešsimt tūkstoši ir šo ļaužu kājnieki, kā vidū es esmu, un tu saki, es tiem došu gaļu, un tiem būs ēst veselu mēnesi! 22Vai tad mazus un lielus lopus priekš tiem būs nokaut, ka tiem būtu diezgan? Jeb vai visas jūras zivis būs sapulcināt, ka tiem būtu diezgan? 23Bet Tas Kungs runāja uz Mozu: vai tad Tā Kunga roka ir paīsināta? Tagad tev būs redzēt, vai mans vārds tev notiks, vai ne. 24Un Mozus izgāja un runāja Tā Kunga vārdus uz tiem ļaudīm un sapulcināja septiņdesmit vīrus no to ļaužu vecajiem un nostādīja tos ap saiešanas telti. 25Tad Tas Kungs nonāca padebesī un runāja uz to un ņēma no Tā Gara, kas uz viņa bija, un lika to uz tiem septiņdesmit vecajiem, un notikās, kad Tas Gars uz tiem dusēja, tad tie runāja kā pravieši, bet pēc vairs ne. 26Un divi vīri bija palikuši lēģerī, tā viena vārds bija Eldads un tā otra vārds bija Medads, un Tas Gars uz tiem dusēja, jo tie bija starp tiem uzrakstītiem, jebšu nebija nogājuši uz to telti, un tie runāja kā pravieši lēģerī. 27Tad viens puisis tecēja un teica Mozum un sacīja: Eldads un Medads runā lēģerī kā pravieši. 28Un Jozuūs, Nuna dēls, Mozus sulainis, viens no viņa izlasītiem jaunekļiem, atbildēja un sacīja: mans kungs, Mozu, aizliedz tiem. 29Tad Mozus uz to sacīja: vai tev deg mani aizstāvēt? Ak kaut Tā Kunga ļaudis visi būtu pravieši un kaut Tas Kungs savu Garu pār tiem (visiem) dotu! 30Pēc tam Mozus aizgāja atpakaļ lēģerī ar Izraēla vecajiem. 31Tad vējš cēlās no Tā Kunga un atveda paipalas no jūras un izkaisīja tās pa lēģeri, šeit vienas dienas gājumu un tur vienas dienas gājumu visapkārt ap lēģeri, un tās bija līdz divām olektīm augstumā pa zemes virsu. 32Tad tie ļaudis cēlās cauru dienu un cauru nakti un cauru otru dienu un lasīja paipalas, un kam maz bija, tas bija salasījis desmit gomorus, un tie tās klādami izklāja priekš sevis ap lēģeri. 33Tā gaļa viņiem vēl bija zobos, pirms tā bija apēsta, tad Tā Kunga bardzība iedegās pret tiem ļaudīm un Tas Kungs sita tos ļaudis ar ļoti grūtu mocību. 34Tāpēc tās vietas vārdu sauca kārības kapenes, jo tur tie apraka tos kārīgos starp tiem ļaudīm. 35No tām kārības kapenēm tie ļaudis aizgāja uz Acerotu un apmetās Acerotā.