1Tad Bildads no Zukas atbildēja un sacīja: 2Cik ilgi tu tā gribi runāt? tavas mutes vārdi ir kā stiprs vējš, kas greznojās. 3Vai Dievs pārgrozītu tiesu, un tas Visuvarenais pārgrozītu taisnību? 4Kad tavi bērni pret viņu grēkojuši, tad viņš tos arī nodevis viņu grēku varā. 5Bet ja tu pie laika to stipro Dievu meklēsi un no tā Visuvarenā žēlastības lūgsies, 6Ja tu šķīsts būsi un taisns, tad viņš tevi gan uzlūkos un atkal uztaisīs tavas taisnības dzīvokli. 7Un ja tu iesākumā biji sīks, pēcgalā tu būsi ļoti liels. 8Jo vaicā jel tiem senajiem, un liec vērā, ko viņu tēvi piedzīvojuši. 9Jo mēs esam vakarēji un nezinām nenieka; jo mūsu dienas ir kā ēna virs zemes. 10Viņi tevi gan mācīs un tev sacīs un no savas sirds runās. 11Vai ašķi aug bez dūņām, vai niedres izaug bez ūdens? 12Vēl zaļo, netiek plūktas, bet nokalst ātrāki nekā visa cita zāle. 13Tā iet visiem, kas Dievu aizmirst, un blēža cerība iet bojā, 14Viņa drošums iznīkst, un viņa patvērums ir kā zirnekļa tīkls. 15Viņš atslienas pie sava nama, bet tas nestāv, viņš gan pie tā turas, bet tas nepastāv. 16Gan viņš ir zaļš, saulei spīdot, un viņa zari izplešas viņa dārzā, 17Viņa saknes vijās ap akmeņiem un ķērās pie mūra ēkas. 18Kad viņš to izdeldē no viņa vietas, tad šī viņu aizliedz: Es tevi neesmu redzējusi. 19Redzi, tāds ir viņa ceļa prieks, un no pīšļiem izaug atkal citi. 20Redzi, Dievs neatmet sirdsskaidro, un neņem bezdievīgo pie rokas. 21Kamēr viņš tavu muti piepildīs ar smiešanos un tavas lūpas ar gavilēšanu, 22Tavi ienaidnieki taps apģērbti ar kaunu, un bezdievīgo dzīvokļa vairs nebūs.