1Ijabs atbildēja un sacīja: 2Patiesi, es zinu, ka tas tā ir: jo kā cilvēks varētu taisns būt tā stiprā Dieva priekšā? 3Ja viņš grib ar to tiesāties, tad tas viņam uz tūkstošiem ne vārda nevar atbildēt. 4Viņš ir gudrs no sirds un stiprs no spēka; kas pret viņu var tiepties un pastāvēt? 5Viņš pārceļ kalnus, un tie nemana, ka viņš tos apgāž savā dusmībā. 6Viņš kustina zemi no viņas vietas, ka viņas pamati trīc. 7Viņš pavēl saulei, tad tā neuzlec, viņš aizspiež zieģeli priekš zvaigznēm. 8Viņš viens izplata debesis un staigā pa jūras augstumiem. 9Viņš radījis tos vāģus(Lāci), Orijonu un Sietiņu un tās zvaigznes pret dienasvidu. 10Viņš dara lielas lietas, ko nevar izprast, un brīnumus, ko nevar izskaitīt. 11Redzi, viņš man iet secen, ka to neredzu, viņš staigā garām, ka to nesamanu. 12Redzi, kad viņš aizgrābj, kas viņu kavēs, kas uz viņu sacīs: ko tu dari? 13Dievs neaptur savas dusmas, apakš viņa tā varenā palīgi lokās. 14Kā tad nu es viņam varētu atbildēt un atrast vārdus pret viņu? 15Jo, kad es arī taisns būtu, taču es nevaru atbildēt, bet man būtu savs soģis jāpielūdz. 16Jebšu es sauktu, un viņš man atbildētu, taču es nevarētu ticēt, ka viņš klausīšot manu balsi. 17Jo viņš sagrābtu mani it kā ar vētru un vairotu manas nepelnītas vainas. 18Viņš manam garam neļautu atspirgties, bet mani pieēdinātu ar rūgtumiem. 19Ja spēka vajag, redzi, viņš ir varens, un ja tiesā jānāk, kas viņu sauks priekšā? 20Ja es būtu taisns, tad mana mute mani pazudinātu, ja es būtu skaidrs, taču viņš man pierādītu vainu. 21Es esmu nenoziedzīgs, es savu dvēseli nežēloju, man riebj dzīvot. 22Viena alga! tādēļ es saku: viņš izdeldē nenoziedzīgu un bezdievīgu. 23Kad viņa rīkste piepeši nonāvē, tad viņš smejas par nenoziedzīgo izsamišanos. 24Zeme top dota bezdievīgā rokā, viņš apklāj viņas tiesnešu vaigus. Ja tas tā nav, kas tad to dara? 25Manas dienas jo ātras bijušas nekā skrējējs, tās ir aiztecējušas un labuma nav redzējušas. 26Tās aizgājušas kā vieglas laivas, kā ērglis, kas šaujas uz barību. 27Kad es domāju: es gribu aizmirst savas vaimanas un pamest savu skumību un atspirgties, 28Tad es iztrūkstos par visām savām sāpēm; es zinu, ka tu mani neturi par nenoziedzīgu, 29Ja man būs vainīgam būt, - kāpēc tad man velti nodarboties? 30Jebšu es mazgātos sniegā un šķīstītu savas rokas sārmā, 31Taču tu mani iemērktu bedrē, tā ka manas drēbes no manis kaunētos. 32Jo viņš nav tāds vīrs kā es, kam es varētu atbildēt, ka mēs kopā varētu iet priekš tiesas. 33Nav mūsu starpā izšķīrēja, kas savu roku varētu likt uz mums abiem. 34Kad viņš atņemtu savu rīksti no manis un viņa biedēklis mani neiztrūcinātu, - 35Tad es runātu un no viņa nebītos; jo tā tas ar mani vis nav.