1Ejat apkārt pa Jeruzālemes ielām un pieraugāt jel un ņemiet vērā un meklējiet pa viņas platām ielām, vai jūs varat kādu atrast, vai ir kāds, kas taisnību dara un patiesību meklē, - tad es viņai piedošu. 2Un jebšu tie visi saka: tik tiešām kā Tas Kungs dzīvo, tomēr tie zvēr nepatiesi. 3Ak Kungs! Vai tavas acis (neraugās) uz ticību? Tu tos siti, bet tie nejūt sāpes, tu tos apbēdini, bet tie negrib pieņemt pārmācību; tie savus vaigus apcietinājuši vairāk nekā akmeni, tie negrib atgriezties. 4Un es sacīju: tiešām, tie ir nabagi, tie ir neprātīgi, tādēļ ka tie nezin Tā Kunga ceļu, sava Dieva tiesu, 5Es iešu pie tiem lieliem un runāšu ar tiem, jo tie zin Tā Kunga ceļu, sava Dieva tiesu. Bet tie visi kopā to jūgu salauzuši un tās saites saraustījuši. 6Tādēļ tos sitīs lauva no meža, un vilks no tuksneša tos postīs, pardelis(leopards) glūn pret viņu pilsētām, visi, kas no turienes iziet, taps saplosīti. Jo viņu grēki ir vairojušies, viņu pārkāpumi augumā auguši. 7Kādēļ tad lai es tevi žēloju? Tavi bērni mani atstāj un zvērē pie tā, kas dievs nav. Kad es nu tos esmu pieēdinājis, tad tie lauž laulību un iet pa pulkiem mauku namā. 8Kā baroti ērzeļi tie ceļas agri, ikviens zviedz pēc sava tuvākā sievas. 9Vai man tos nebūs piemeklēt, saka Tas Kungs, jeb vai manai dvēselei nav jāatriebjās pie tādiem ļaudīm, kā šie? 10Kāpjat uz viņas mūriem un samaitājiet tos, bet neizpostiet tos pavisam. Atņemiet viņas stīgas, jo tās nav no Tā Kunga. 11Jo Izraēla nams un Jūda nams palikuši visai neuzticīgi pret mani, saka Tas Kungs. 12Tie aizliedz To Kungu un saka: viņš nav tas, un mums ļaunums neuzies, mēs neredzēsim nedz zobenu nedz badu. 13Arī pravieši aizies vējā, jo (Dieva) vārds nav pie viņiem; pašiem tiem tas tā notiks. 14Tādēļ saka Tas Kungs, tas Dievs Cebaot: Tāpēc ka jūs šo vārdu sakāt, redzi, es savu vārdu tavā mutē darīšu par uguni un šos ļaudis par malku, un tas tos aprīs. 15Redzi, es atvedīšu pār jums tautu no tālienes, Izraēla nams, saka Tas Kungs. Tā ir stipra tauta, veca tauta, tauta, kam valodu tu nesaproti, un nesajēdzi, ko tā runā. 16Viņas bultu maks ir kā atvērts kaps, tie visi ir varoņi. 17Un tā ēdīs tavu pļāvumu un tavu maizi, tā ēdīs tavus dēlus un tavas meitas, tā ēdīs tavas avis un tavus vēršus, tā ēdīs tavu vīna koku un tavu vīģes koku; tavas stiprās pilsētas, uz ko tu paļaujies, tā izpostīs ar zobenu. 18Tomēr ir tanīs dienās es jums pavisam negribu galu darīt, saka Tas Kungs. 19Un kad jūs sacīsiet: kādēļ Tas Kungs, mūsu Dievs, mums visas šās lietas ir darījis? Tad tev uz viņiem būs sacīt: it kā jūs mani esat atstājuši un kalpojuši svešiem dieviem savā zemē, tāpat jūs kalposiet svešiem zemē, kas jums nepieder. 20Sludinājiet to Jēkaba namā, liekat to dzirdēt iekš Jūda un sakāt: 21Klausiet jel to, ģeķīgie un neprātīgie ļaudis, kam acis ir, un neredz, kam ausis ir, un nedzird. 22Vai jūs mani negribat bīties? Saka Tas Kungs, vai manā priekšā negribat drebēt? Es smiltis lieku jūrai par ežu, par mūžīgu robežu, ka par to nebūs iet pāri; jebšu viņas viļņi kust, tad tie tomēr nekā neiespēj, jebšu tie gan kauc, tad tie tomēr pār to neiet pāri. 23Bet šiem ļaudīm ir bezdievīga un stūrgalvīga sirds, tie atkāpjas un aiziet, 24Un nesaka savā sirdī: lai jel bīstamies To Kungu, savu Dievu, kas mums dod lietu agri un vēlu - savā laikā, kas mums pasargā pļaujamā laika noliktās nedēļas. 25Jūsu noziegumi to aizkavē, un jūsu grēki to labumu jums aiztur. 26Jo starp maniem ļaudīm atrodas bezdievīgi; tie glūn, kā mednieki mēdz, tie liek valgus un gūsta cilvēkus. 27Kā putnu sprosts ir pilns putnu, tā viņu nams ir pilns viltības, tādēļ tie ir palikuši lieli un bagāti. 28Tie ir tauki, tie ir gludeni, no tiem plūst ļaunums, tie neiztiesā tiesu nedz bāriņa lietas, ka šiem būtu labi, un nabagiem tie tiesu neizdod. 29Vai man tos nebūs piemeklēt? saka Tas Kungs. Vai manai dvēselei nebūs atriebties pie tādiem ļaudīm, kā šie? 30Briesmīgas un negantas lietas notiek šai zemē. 31Pravieši māca viltīgi, un priesteri valda pēc sava padoma, un maniem ļaudīm tas tā patīk. Bet ko tad jūs pēcgalā darīsiet?