1Ja tu atgriezīsies, Izraēl, saka Tas Kungs, pie manis atgriezīsies, un ja tu savas negantības manā priekšā atstāsi un neskraidīsi apkārt, 2Un ja tu zvērēsi: „tik tiešām kā Tas Kungs dzīvo!“ Ar patiesību, ar tiesu un ar taisnību, tad tautas iekš viņa svētīsies un ar viņu lielīsies. 3Jo tā saka Tas Kungs uz Jūda un Jeruzālemes vīriem: ariet sev jaunu zemi un nesējat ērkšķos. 4Apgraizaties Tam Kungam un atņemat nost savas sirds priekšādu, Jūda vīri un Jeruzālemes iedzīvotāji, ka mana bardzība neizšaujās kā uguns un nedeg, ka neviens nevar dzēst, jūsu nedarbu dēļ. 5Sludinājiet Jūdā un Jeruzālemē, liekat to dzirdēt un stāstiet, bazūnējat ar bazūni tai zemē, sauciet ar pilnu muti un sakāt: sapulcinājaties un iesim stiprās pilsētās. 6Paceļat karogu uz Ciānu, bēgat, nestāvat. Jo es atvedu nelaimi no ziemeļa puses un lielu postu. 7Lauva ceļas no sava biezuma, un tautu maitātājs nāk; viņš ir izgājis no savas vietas, tavu zemi darīt tukšu, lai tavas pilsētas top izpostītas, ka neviens tur vairs nedzīvo. 8Tādēļ apjoziet maisus, žēlojaties un kauciet, jo Tā Kunga bardzības karstums no mums neatstājās. 9Tai dienā, saka Tas Kungs, iznīks ķēniņa sirds drošība un lielo kungu sirds drošība, un priesteri izbīsies, un pravieši iztrūcināsies. 10Tad es sacīju: ak Kungs, Kungs! Patiesi, šiem ļaudīm un Jeruzālemei tu esi ļāvis kļūt lielā viltū, ka sacīja: jums būs miers! Kur tomēr zobens sniedzās līdz pat dvēselei. 11Tanī laikā sacīs uz šiem ļaudīm un uz Jeruzālemi: sauss vējš nāk no augstiem tuksneša kalniem pret manu tautu, ne vētīšanas, ne tīrīšanas pēc. 12Vējš man nāks, kas stiprāks būs nekā viņi, tad ir es nesīšu tiesu pret viņiem. 13Redzi, viņš cēlās kā debesis, un viņa rati ir kā viesulis, viņa zirgi ir čaklāki nekā ērgļi, - vai mums, jo mēs esam postā! 14Mazgā savu sirdi no ļaunuma, Jeruzāleme, ka topi izglābta; cik ilgi tu savas nelietības domas glabāsi savā sirdī? 15Jo balss sludina no Dana un ziņo bēdas no Evraīma kalniem. 16Dariet pagāniem zināmu, redzi, sludinājiet par Jeruzālemi: sargi nāk no tālas zemes, un tie paceļ savu balsi pret Jūda pilsētām. 17Kā sargi ap tīrumu, tā tie būs visapkārt pret viņu, tādēļ ka tā pret mani cēlusies, saka Tas Kungs. 18Tavs ceļš un tavi nedarbi tev to padara; tā ir tava blēdība, kas tik rūgta, ka tā sniedzās līdz pat tavai sirdij. 19Ak manas iekšas, manas iekšas! Kā bērnu sāpes man spiežas caur manu sirdi, mana sirds lec iekš manis, es nevaru klusu ciest, jo mana dvēsele dzird bazūnes skaņu un kara troksni. 20Posts pār postu tiek daudzināts. Jo visa zeme ir postīta, piepeši ir postīti mani dzīvokļi, acumirklī manas teltis. 21Cik ilgi jel man būs redzēt karogu, dzirdēt bazūnes skaņu? 22Tiešām, mani ļaudis ir traki un mani nepazīst; tie ir ģeķīgi bērni un neprātīgi. Tie gan ir gudri, ļaunu darīt, bet labu darīt tie nemāk. 23Es uzlūkoju zemi, un redzi, tā ir tumša un tukša, - ir debesi, un viņai nav sava gaišuma. 24Es uzlūkoju kalnus, un redzi, tie dreb, un visi kalni trīc. 25Es lūkoju un redzi, neviena cilvēka nav, un visi putni apakš debess ir aizskrējuši. 26Es lūkoju, un, redzi, auglīgais lauks ir tuksnesis, un visas viņa pilsētas ir salauztas priekš Tā Kunga un priekš viņa bardzības karstuma. 27Jo tā saka Tas Kungs: visa tā zeme būs postā, tomēr es to neizpostīšu pavisam. 28Tādēļ zeme bēdāsies, un debess augšām aptumšosies, jo es to esmu runājis un apņēmies, un tas man nebūs žēl, un no tā es neatkāpšos. 29Visas pilsētas bēgs no jātnieku un strēlnieku trokšņa, tie ies biezos mežos un kāps uz klints kalniem, visas pilsētas taps atstātas, un neviena nebūs, kas tur dzīvos. 30Ko tu tad darīsi, tu postītā? Jebšu tu apģērbsies ar purpuru, jebšu tu izgreznosies ar zelta glītumu, jebšu tu savas acis darīsi jaukas, tad tu tomēr velti izgreznosies. Tie drauģeļi tevi apsmies, tie meklēs tavu dvēseli. 31Jo es dzirdu kā dzemdētājas balsi, vaidēšanu, kā no tās, kas cieš pirmās bērnu sāpes, Ciānas meitas balsi; tā vaid un izpleš savas rokas: ak vai man! Jo manu dvēseli nomāc slepkavas.