1Klausāties uz mani, kas taisnībai dzenaties pakaļ, kas To Kungu meklējat. Uzlūkojiet to akmens kalnu, no kā esat cirsti, un to akas bedri, kur esat izrakti. 2Uzlūkojiet Ābraāmu, savu tēvu, un Zāru, kas jūs dzemdējusi. To es aicināju, kad viņš vēl bija viens pats, un es to svētīju un vairoju. 3Jo Tas Kungs iepriecinās Ciānu, viņš iepriecinās visas viņas tukšās vietas un darīs viņas tuksnesi kā Edeni un viņas lauku kā Tā Kunga dārzu; prieku un līksmību tur atradīs, pateikšanu un slavas dziesmas. 4Ņem mani vērā, mana tauta, atgriežat ausis pie manis, mani ļaudis, jo no manis iziet bauslība, un savu tiesu es iecelšu tautām par gaišumu. 5Mana taisnība ir tuvu klāt, mana pestīšana parādās, un mans elkonis sodīs tautas. Uz mani salas gaida un cerē uz manu elkoni. 6Paceliet savas acis uz debesīm un skatāties uz zemi apakšā; jo debesis iznīks kā dūmi, un zeme nodils kā drēbe, un viņas iedzīvotāji nomirs kā mušas. Bet mana pestīšana pastāvēs mūžīgi, mana taisnība netiks apgāzta. 7Klausāties uz mani, kas taisnību pazīstat, ļaudis, kam mana bauslība ir sirdī. Nebīstaties par cilvēku nievāšanu un neiztrūcinājāties no viņu zaimošanām. 8Jo tārpi tos ēdīs kā drēbi, un kodes tos sakapās kā vilnu, bet mana taisnība pastāvēs mūžīgi un mana pestīšana uz cilšu ciltīm. 9Uzmosties, uzmosties, apvelc stiprumu, Tā Kunga elkonis, uzmosties kā sendienās, vecu vecos laikos! Vai tu neesi tas, kas Rakabu (Ēģipti) pāršķēlis un to pūķi nodūris? 10Vai tu neesi, kas jūru darījis sausu, tos lielos ūdeņu dziļumus darījis par ceļu, ka tie atpestītie gāja cauri? 11Un Tā Kunga atpirktie griezīsies atpakaļ un nāks uz Ciānu ar gavilēšanu, un mūžīga līksmība būs pār viņu galvām; prieks un līksmība tos apkamps, skumjas un bēdas bēgs projām. 12Es, es esmu jūsu iepriecinātājs: kas tu esi, ka bīsties no cilvēkiem, kam jāmirst, un no cilvēku bērniem, kas iznīkst kā zāle, 13Un aizmirsti To Kungu, savu radītāju, kas debesis izpletis un zemi dibinājis, un bīsties bez mitēšanās cauru dienu no spaidītāja bardzības, kad tas taisās maitāt? Bet kur nu ir tā spaidītāja bardzība? 14Steigšus saslēgtais tiek svabads un nenomirs bedrē, un maizes viņam netrūks. 15Jo es esmu Tas Kungs, tavs Dievs, kas kustina jūru, ka viņas viļņi kauc: Kungs Cebaot ir viņa vārds. 16Un es lieku savus vārdus tavā mutē un tevi apklāju ar savas rokas ēnu, ka es dēstu debesis un stādu zemi un saku uz Ciānu: tu esi mana tauta. 17Uzmosties, uzmosties, celies Jeruzāleme, kas no Tā Kunga rokas esi dzērusi viņa bardzības biķeri; reibuma biķeri tu esi izdzērusi un izsūkusi. 18No visiem bērniem, ko tā ir dzemdējusi, neviena nebija, kas viņu būtu vadījis(drošībā un miera vietā), un no visiem bērniem, ko tā uzaudzinājusi, neviena, kas viņu pie rokas būtu ņēmis. 19Šīs divējas lietas tev ir notikušas, kas tad tevi žēlos? Posts un nelaime un bads un zobens, kas tad tevi var iepriecināt? 20Tavi bērni pamiruši, tie guļ uz visu ielu stūriem kā stirna tīklā, tie bija pilni Tā Kunga bardzības, tava Dieva draudu. 21Tāpēc klausies jel šo, tu apbēdinātā un apreibusī, bet ne no vīna. 22Tā saka tavs Kungs, Tas Kungs, un tavs Dievs, kas saviem ļaudīm tiesu nesīs: redzi, es ņemu no tavas rokas to reibuma biķeri, savas bardzības biķeri, tev vairs to nebūs dzert. 23Bet es to došu rokā taviem spaidītājiem, kas uz tavu dvēseli saka: lokies, ka mēs ejam pāri, un noliec savu muguru pār zemi un par ielu tiem, kas staigā pāri.