1Pravieša Abakuka lūgšana, pēc augstas dziesmas dziedama: Kungs, kad es dzirdēju tavu slavu, tad es izbijos. 2Kungs, tas ir tavs darbs, izdari to gadiem ritot, gadiem ritot dari to zināmu. Dusmībā piemini žēlastību. 3Dievs nāk no Tēmana un tas Svētais no Pārana kalniem. (Zela). Viņa augstība apklāj debesis, un zeme ir pilna viņa slavas. 4Un spožums atspīd kā (saules) gaisma un stari viņam abējās pusēs, un tur viņa spēcība slēpjās. 5Viņa priekšā iet mēris, un sērga uz viņa pēdām. 6Viņš stāv un satrīcina zemi, viņš skatās un biedina tautas, mūžīgie kalni šķīst, vecu vecie pakalni grimst; viņš staigā mūžības ceļus. 7Es redzēju Moru ļaužu teltis postā un Midijaniešu dzīvokļus drebam. 8Vai tu par upēm esi apskaities, ak Kungs, vai tev dusmas par ūdeņiem, vai tev bardzība par jūru, ka tu brauci ar saviem zirgiem uz saviem glābšanas ratiem? 9Tavs stops izvilkts spīd, rīkste, vārdos zvērēta (Zela). Zemi tu skaldi upēs. 10Kalni tevi ierauga, un tiem paliek bail, ūdens plūdi plūst, dziļums kauc, un augsti paceļ savas rokas. 11Saule un mēness paliek stāvot savā mājoklī, tavām bultām šaujoties un spīdot, taviem šķēpiem spīdot un zibot. 12Dusmībā tu samini zemi, bardzībā tu sadragā tautas. 13Tu izej, glābt savus ļaudis, glābt savu svaidīto, tu satrieci bezdievīgā nama galvu, atsegdams pamatu līdz pat kaklam. (Zela.) 14Ar viņa paša šķēpiem tu satrieci viņa karavīru galvu, kas kā vētra nāk, mani izkaisīt, kam prieks, nabagu aprīt slepenībā. 15Tu jāji ar saviem zirgiem pa jūru, pa varenu ūdeņu plūdiem. 16Kad es to dzirdēju, tad manas iekšas trīcēja, no tās balss drebēja manas lūpas; puveši nāk manos kaulos, es trīcu savā vietā, ka man klusu jāgaida tā bēdu diena, kad celsies pret tiem ļaudīm, kas tos spaidīs. 17Ja vīģes koks nezaļos, un augļu nebūs vīna kokam; eļļas koka augums nepiepilda cerības, un tīrumi nenes barību, avis izzudušas no ganībām un lopa nav laidaros. 18Bet tomēr es priecāšos iekš Tā Kunga, es līksmošos iekš Dieva, sava Pestītāja. 19Tas Kungs Kungs ir mans stiprums, viņš dara man kājas kā stirnām un mani vedīs pa maniem kalniem. - Dziedātāju vadonim uz manām koklēm.