1Spriedums, ko pravietis Abakuks redzējis. 2Cik ilgi, ak Kungs, es kliegšu un tu nepaklausi? Cik ilgi es tevi piesaukšu par varas darbu, un tu neizglābi? 3Kāpēc tu man lieci redzēt netaisnību un skaties uz varas darbu? Jo posts un varas darbs ir manā priekšā, un ķildas rodas un bāršanās ceļas. 4Tāpēc bauslība paliek bez spēka un tiesa nekad nenāk gaismā, jo bezdievīgie apstāj taisno, tādēļ tiesa tiek pārgrozīta. 5Skatāties uz tautām un ņemat vērā un brīnīdamies brīnaties, jo es daru darbu jūsu dienās, ko jūs neticēsiet, kad to stāstīs. 6Jo redzi, es atvedīšu Kaldejus, rūgtu un čaklu tautu, kas izplētīsies pār zemi un iemantos mājas vietas, kas viņai nepieder. 7Šī ir briesmīga un bijājama, viņas tiesa un augstība iziet no viņas pašas. 8Jo viņas zirgi ir čaklāki nekā pardeļi un žiglāki nekā vilki vakarā. Un viņas jātnieki skraida, viņas jātnieki nāk no tālienes un atskrien kā ērglis, kas steidzās uz barību. 9Tie visi nāk uz varas darbu; kurp tie savu vaigu griež, tur tie laužās cauri kā rīta vējš un sagrābj cietumniekus kā smiltis. 10Un viņš apmēda ķēniņus, un valdnieki tam par apsmieklu, viņš apsmej visas stiprās pilis un saber pīšļus un tās uzņem. 11Tad viņš griežas kā vējš un aizskrien un noziedzās, turēdams savu spēku par savu dievu. 12Vai tu neesi no iesākuma Tas Kungs, mans Dievs, mans Svētais? Mēs nemirsim. Tu, Kungs, viņu esi iecēlis par sodību, un viņu apstiprinājis, tu akmens kalns, par pārmācību. 13Tavas acis ir šķīstas, ka nevar ieredzēt ļaunumu, un grūtumu tu nevari uzlūkot. Kāpēc tu gribi skatīties uz atkāpējiem un klusu ciest, kad bezdievīgais to aprij, kas taisnāks nekā viņš? 14Un kāpēc tu cilvēkus gribi darīt kā zivis jūrā, kā līdējus tārpus, kam valdnieka nav? 15Viņš visus izvelk ar makšķeri, viņš tos sakrāj savā tīklā, un tos sapulcina savos valgos, tāpēc viņš priecājās un līksmojās. 16Tādēļ viņš upurē savam tīklam un kvēpina saviem valgiem, jo caur tiem viņa tiesa ir palikusi tauka un viņa barība garda. 17Vai viņš tad tāpēc iztukšos savu tīklu? Vai viņš arvien tautas apkaus bez žēlastības?