1Un Jēkabs gāja savu ceļu, un Dieva eņģeļi to sastapa. 2Un šos redzēdams Jēkabs sacīja: tas ir Dieva karaspēks, - un nosauca tās vietas vārdu Maānaīm. 3Un Jēkabs sūtīja vēstnešus savā priekšā pie Ezava, sava brāļa, uz Zeīra zemi, uz Edoma tiesu, 4Un tiem pavēlēja un sacīja: tā jums būs sacīt manam kungam Ezavam: tā saka tavs kalps Jēkabs: es esmu svešumā mitis pie Lābana un līdz šim tur palicis. 5Un man ir vērši un ēzeļi, avis un kalpi un kalpones, un es esmu sūtījis savam kungam vēstīt, lai es žēlastību tavās acīs atrodu. 6Un tie vēstneši griezās atpakaļ pie Jēkaba un sacīja: mēs nācām pie tava brāļa Ezava, un viņš tev arīdzan iet pretī, un četrsimt vīri līdz ar viņu. 7Tad Jēkabs bijās ļoti un viņam bija bail, un viņš šķīra divējos pulkos tos ļaudis, kas tam bija, un tās avis un tos vēršus un tos kamieļus, 8Un sacīja: ja Ezavs uzbruks vienam pulkam un to apkaus, tad tas otrs pulks izmuks. 9Un Jēkabs sacīja: tu mana tēva Ābraāma Dievs, un mana tēva Īzaka Dievs, ak Kungs! Kas uz mani sacījis: griezies atpakaļ uz savu zemi un pie saviem radiem, un es tev gribu labu darīt, 10Es esmu mazs pret visām apžēlošanām un pret visu uzticību, ko tu savam kalpam esi darījis. Jo ar savu spieķi es pār šo Jardāni esmu pārgājis un nu es esmu palicis par diviem pulkiem. 11Izpestī mani lūdzams no mana brāļa rokas, no Ezava rokas, jo es bīstos, ka tas nenāk un mani neapkauj, māti ar bērniem. 12Tu esi sacījis: es nemitēšos tev labu darīt un vairošu tavu dzimumu kā jūras smiltis, ko nevar izskaitīt aiz liela pulka. 13Un viņš palika tur to nakti un ņēma no tā, kas tam pie rokas bija, dāvanu priekš Ezava, sava brāļa: 14Divsimt kazas un divdesmit āžus, divsimt avis un divdesmit aunus, 15Trīsdesmit zīdošas kamieļu mātes ar viņu kumeļiem, četrdesmit govis un desmit vēršus, divdesmit ēzeļu mātes un desmit kumeļus, 16Un deva tos savu kalpu rokā, ikkatru pulku atsevišķi, un sacīja uz saviem kalpiem: ejat man papriekš un pametiet starpu starp pulku un pulku. 17Un viņš pavēlēja tam pirmajam sacīdams: kad Ezavs, mans brālis, tevi sastaps un tev vaicās un sacīs: kam tu piederi un uz kurieni tu ej, un kam pieder še, kas tavā priekša? 18Tad tev būs sacīt: tie pieder tavam kalpam Jēkabam; tas sūta savam kungam Ezavam dāvanu, un redzi, viņš pats ir arīdzan mums pakaļ. 19Un viņš pavēlēja arī tam otram un tam trešajam un visiem, kas tos lopus dzina sacīdams: pēc šiem vārdiem jums būs sacīt uz Ezavu, kad to sastapsiet. 20Un jums būs arī sacīt: redzi, tavs kalps Jēkabs mums nāk pakaļ! Jo viņš domāja: es apmierināšu viņa vaigu ar šo dāvanu, kas man iet pa priekšu, un pēc es redzēšu viņa vaigu, kas zina, viņš mani pieņems. 21Tad nu tā dāvana aizgāja viņam pa priekšu, bet viņš pats palika to nakti pie sava pulka. 22Un viņš cēlās tanī naktī un ņēma savas divas sievas un savas divas kalpones un savus vienpadsmit bērnus, un gāja pie Jabokas brasla; 23Un viņš tos ņēma un pārveda pār upi, un pārveda, kas tam bija; bet Jēkabs palika viens pats. 24Tad viens vīrs ar to cīnījās, līdz kamēr diena ausa. 25Un kad tas redzēja, ka viņu nepārspēja, tad tas aizskāra viņa ciskas locekli, tā ka Jēkaba ciskas loceklis cīkstoties izgriezās. 26Un tas sacīja: palaid mani, jo gaisma jau aust; bet viņš atbildēja: es tevi nepalaidīšu, ja tu mani nesvēti. 27Un tas uz viņu sacīja: kas tev vārdā? Un viņš sacīja: Jēkabs. 28Tad tas sacīja: tavu vārdu nebūs vairs saukt Jēkabu, bet Izraēli; jo tu esi cīnījies ar Dievu un ar cilvēkiem un esi pārspējis. 29Un Jēkabs vaicāja un sacīja: saki man jel savu vārdu. Un tas sacīja: kam tu jautā pēc Mana Vārda? Un tas viņu turpat svētīja. 30Un Jēkabs nosauca tās vietas vārdu Pniēli: jo es esmu Dievu redzējis vaigu vaigā, un mana dvēsele ir izglābta. 31Un saule tam uzlēca gar Pniēli aizejot. Un viņš bija klibs ar savu cisku. 32Tāpēc Izraēla bērni līdz šai dienai neēd no dzīslas pie ciskas locekļa, tāpēc ka Jēkabam tā dzīsla pie ciskas locekļa tapa maitāta.