1Un Tā Kunga vārds notika uz mani sacīdams: 2Cilvēka bērns, sludini pret Izraēla praviešiem, kas nākošas lietas sludina, un saki uz tiem praviešiem, kas no savas pašu sirds sludina: klausiet Tā Kunga vārdu. 3Tā saka Tas Kungs Kungs: vai tiem trakiem praviešiem, kas pēc sava pašu prāta staigā, un nekā neredz! 4Tavi pravieši, ak Izraēl, ir kā lapsas sagruvušos mūros. 5Jūs nestājaties plaisumos nedz taisiet sētu ap Izraēla namu, un nestāviet karā Tā Kunga dienā. 6Viņu skatīšana ir viltus un viņu sludināšana meli, kad tie saka: Tas Kungs to ir sacījis, un tomēr Tas Kungs tos nav sūtījis, un cerē, ka viņu vārds piepildīsies. 7Vai jūsu skatīšana nebija viltus un jūsu sludināšana nebija meli? Jūs sakāt, Tas Kungs to ir runājis, un tomēr es neesmu runājis. 8Tādēļ tā saka Tas Kungs Kungs: Tāpēc ka jūs runājiet melus un skatiet viltu, tādēļ, redzi, es celšos pret jums, saka Tas Kungs Kungs. 9Un mana roka būs pret tiem praviešiem, kas viltu redz un melus sludina. Tiem nebūs būt manu ļaužu draudzē un nebūs tapt rakstītiem Izraēla nama rakstā un nebūs nākt Izraēla zemē, un jūs samanīsiet, ka es esmu Tas Kungs: 10Tāpēc, tāpēc ka tie manus ļaudis pieviļ un saka: miers, kur miera nav. Šis uztaisa sienu no māliem, un citi to apmet ar kaļķiem. 11Saki uz tiem, kas ar kaļķiem apmet: kritīs; stiprs lietus gāzīsies, un es metīšu lielus krusas gabalus, un liels viesulis plosīsies, redzi, tad tā siena kritīs. 12Vai uz jums nesacīs: kur nu ir tie kaļķi, ar ko jūs esat apmetuši? 13Tāpēc tā saka Tas Kungs Kungs: tiešām, es sūtīšu lielu viesuli savā bardzībā, un gāzīšu stipru lietu savā dusmībā, un lielus krusas gabalus savā karstumā, kas tai darīs galu. 14Tā es nolauzīšu to sienu, ko jūs esat apmetuši ar kaļķiem, un to gāzīšu pie zemes, un viņas pamats taps atsegts; tā viņa grūs un jūs viņas vidū iesiet bojā, un samanīsiet, ka es esmu Tas Kungs. 15Tā es izdarīšu savu bardzību pret to sienu un pret tiem, kas viņu apmet ar kaļķiem; un es uz jums sacīšu: tur vairs nav nedz sienas, nedz to, kas viņu apmet (ar kaļķiem), 16To Izraēla praviešu, kas Jeruzālemei sludina, un priekš viņas redz miera parādīšanas, un tomēr miera nav, saka Tas Kungs Kungs. 17Un tu, cilvēka bērns, griez savu vaigu pret savu ļaužu meitām, kas no savas pašu sirds sludina, un sludini pret viņām. 18Un saki: tā saka Tas Kungs Kungs: vai tām, kas šuj spilvenus apakš visu roku padusēm un taisa pagalvju spilvenus priekš jauniem un veciem, gūstīt dvēseles! Jūs gūstat manu ļaužu dvēseles; bet savas pašu dvēseles gribat paturēt dzīvas. 19Un jūs mani sagāniet pie maniem ļaudīm par kādām saujām miežu un par kādiem maizes kumosiem, un nokaujat tās dvēseles, kam nebija mirt, un paturat dzīvas tās dvēseles, kam nebija dzīvot, caur saviem meliem pie maniem ļaudīm, kas melus klausa. 20Tādēļ tā saka Tas Kungs Kungs: redzi, es celšos pret jūsu spilveniem(burvju apsēji), ar ko jūs dvēseles gūstat, ka tās tiek vaļā, un tos raušu no jūsu rokām un atsvabināšu tās dvēseles, tās dvēseles, ko jūs gūstat, ka tās tiek vaļā. 21Es arī saplēsīšu jūsu pagalvju spilvenus, un atpestīšu savus ļaudis no jūsu rokas, tā ka tie jūsu rokā vairs nebūs par medījumu, un jūs samanīsiet, ka es esmu Tas Kungs. 22Tādēļ ka jūs apbēdinājāt tā taisnā sirdi ar viltu, ko es neesmu apbēdinājis, un stiprinājāt tā bezdievīgā rokas, lai tas neatgriežas no sava ļaunā ceļa, ka dzīvotu: 23Tādēļ jums vairs nebūs viltu skatīt nedz melus sludināt, bet es izglābšu savus ļaudis no jūsu rokas, un jūs samanīsiet, ka es esmu Tas Kungs.