1Un Tā Kunga vārds notika uz mani sacīdams: 2Cilvēka bērns, tu dzīvo atkāpēju sugā, kam acis ir redzēt, bet tie neredz, kam ausis ir dzirdēt, bet tie nedzird, jo tie ir atkāpēju suga. 3Bet tu, cilvēka bērns, taisi sev ceļa rīkus un izej pašā dienas laikā priekš viņu acīm un aizej no savas vietas uz citu vietu priekš viņu acīm, vai tie varbūt samanīs, ka tie ir atkāpēju suga. 4Tāpēc iznes savus rīkus, kā ceļa rīkus pašā dienas laikā priekš viņu acīm, un tad izej vakarā priekš viņu acīm, kā tie iziet, kas uz ceļu dodās. 5Lauzies caur sienu priekš viņu acīm un iznes tur (savus rīkus). 6Priekš viņu acīm tev tos būs nest uz pleciem, tumsā tev tos būs iznest, savu vaigu tev būs apsegt, ka neredzi zemi. Jo es tevi esmu licis par brīnuma zīmi Izraēla namam. 7Un es darīju, kā man bija pavēlēts; es iznesu savus rīkus dienas laikā, kā ceļa rīkus, un vakarā es caur sienu izlauzos ar roku; es tos iznesu tumsā, un tos nesu uz pleciem priekš viņu acīm. 8Un no rīta Tā Kunga vārds uz mani notika sacīdams: 9Cilvēka bērns! Vai Izraēla nams, tā atkāpēju suga, uz tevi nav sacījis: ko tu dari! 10Saki uz tiem: tā saka Tas Kungs Kungs: šī nasta ir Jeruzālemes valdnieks un viss Izraēla nams, kas tur iekšā. 11Saki: es esmu jūsu brīnuma zīme; kā es esmu darījis, tā viņiem darīs, tie aizies un taps vesti cietumā. 12Un tas valdnieks, kas viņu vidū, nesīs uz pleciem tumsā un aizies; tie lauzīsies caur sienu, viņu tur izvest, viņa vaigs taps apsegts, tādēļ ka viņam ar acīm zemi nebūs redzēt. 13Un es izplētīšu savu tīklu pār viņu, ka viņš top gūstīts manos valgos, un es viņu vedīšu uz Bābeli Kaldeju zemē, viņš to neredzēs, bet tur mirs. 14Un visus, kas ap viņu, viņa palīgus, un visus viņa pulkus es izkaisīšu visos vējos un izvilkšu zobenu viņiem pakaļ 15Tā tie samanīs, ka es esmu Tas Kungs, kad es tos izklīdināšu pa tautām un tos izkaisīšu pa valstīm. 16Tomēr kādu mazu pulciņu no tiem es atlicināšu no zobena, no bada un no mēra, lai tie viņu negantības stāsta tautu vidū, kurp tie nāks, un lai samana, ka es esmu Tas Kungs. 17Un Tā Kunga vārds uz mani notika sacīdams: 18Cilvēka bērns, tev savu maizi būs ēst ar drebēšanu un savu ūdeni dzert ar trīcēšanu un bēdām. 19Un tev būs sacīt uz tās zemes ļaudīm: tā saka Tas Kungs Kungs par Jeruzālemes iedzīvotājiem Izraēla zemē: tie ēdīs savu maizi ar bēdām un dzers savu ūdeni ar sirdēstiem, tādēļ ka viņu zeme taps tukša no savas pilnības, visu savu iedzīvotāju varas darbu dēļ. 20Un tās pilsētas, kas iedzīvotāju pilnas, kļūs postītas, un tā zeme būs par tuksnesi, un jūs samanīsiet, ka es esmu Tas Kungs. 21Un Tā Kunga vārds uz mani notika sacīdams: 22Cilvēka bērns, kas tas jums par sakāmu vārdu Izraēla zemē, ka jūs sakāt: laiks ilgi velkās, un visa parādīšana būs nieki! 23Tādēļ saki uz tiem: tā saka Tas Kungs Kungs: Es šim sakāmam vārdam likšu zust, ka to par sakāmu vārdu vairs nelietos iekš Izraēla. Bet runā uz tiem: tās dienas nākušas tuvu līdz ar ikvienu parādīšanas vārdu. 24Jo vairs nebūs veltīgas parādīšanas un viltīgas sludināšanas iekš Izraēla nama. 25Jo es, Tas Kungs, es runāju; tas vārds, ko es runāju, notiks un vairs nevilcināsies; jo jūsu dienās, atkāpēju suga, es runāšu vienu vārdu, un tam likšu notikt, saka Tas Kungs Kungs. 26Un Tā Kunga vārds uz mani notika sacīdams: 27Cilvēka bērns, redzi, Izraēla nams saka: tā parādīšana, ko šis redz, velkas uz ilgu laiku, un šis sludina par laikiem, kas ir tālu. 28Tāpēc saki uz tiem: tā saka Tas Kungs Kungs, neviens no maniem vārdiem vairs nevilcināsies; tas vārds, ko es runāšu, notiks, saka Tas Kungs Kungs.