1Un Samuēls sludināja visam Izraēlim Dieva vārdu. Un Izraēls izgāja uz karu pret Vīlistiem un apmetās pie EbenEcera. Un Vīlisti apmetās pie Avekas. 2Un Vīlisti taisījās Izraēlim pretī, un tā kaušanās vairojās un izplētās, un Izraēls no Vīlistiem tapa sakauts, un tie tai kaušanā uz lauka nokāva līdz četrtūkstoš vīrus. 3Un tie ļaudis nāca lēģerī, un Izraēla vecaji sacīja: kāpēc Tas Kungs mūs šodien kāvis Vīlistu priekšā? Ņemsim pie sevis Tā Kunga derības šķirstu no Šīlo, ka viņš nāk mūsu vidū un mūs izglābj no mūsu ienaidnieku rokas. 4Tad tie ļaudis sūtīja uz Šīlo un atveda no turienes Tā Kunga Cebaot derības šķirstu, (Tā Kunga), kas sēž pār ķerubiem, un abi Elus dēli, Ovnus un Pineas, bija līdz klātu pie Dieva derības šķirsta. 5Kad nu Tā Kunga derības šķirsts nāca lēģerī, tad viss Izraēls gavilēja ar lielu gavilēšanu, tā ka zeme drebēja. 6Un kad Vīlisti to gavilēšanu dzirdēja, tad tie sacīja: kas tā par lielu gavilēšanas skaņu Ebreju lēģeri? Tad tie manīja, Tā Kunga šķirstu esam nākušu lēģerī. 7Un Vīlisti bijās un sacīja: Dievs nācis lēģerī. Un tie sacīja: vai mums! Jo līdz šim tā nav noticis. 8Vai mums! Kas mūs izpestīs no šo vareno dievu rokas? Šie ir tie dievi, kas Ēģiptiešus situši ar visādām mocībām tuksnesī. 9Esiet stipri un turaties kā vīri, jūs Vīlisti, ka jums Ebrejiem nav jākalpo, it kā tie jums kalpojuši, Turaties kā vīri un kaujaties! 10Tad Vīlisti kāvās un Izraēls tapa sakauts un bēga ikviens uz savu dzīvokli. Un tur notika varen liela kaušana, jo no Izraēla krita trīsdesmit tūkstoš kājnieki. 11Un Dieva šķirsts tika paņemts un Elus abi dēli, Ovnus un Pineas, nomira. 12Tad viens Benjaminietis skrēja no tā karapulka un nāca tai dienā uz Šīlo ar saplēstām drēbēm un ar zemi uz galvas. 13Un tam nākot, redzi, Elus sēdēja uz krēsla ceļmalā skatīdamies, jo viņa sirds trīcēja Dieva šķirsta dēļ. Kad nu tas vīrs nonāca un pilsētā to stāstīja, tad visa pilsēta brēca. 14Un kad Elus to brēkšanu dzirdēja, tad viņš sacīja: kas tas par troksni? Tad tas vīrs steidzās un nāca un to izteica Elum. 15(Elus nu bija deviņdesmit un astoņus gadus vecs, un viņa acis jau bija tumšas metušās un nevarēja vairs redzēt.) 16Un tas vīrs sacīja uz Elu: es esmu nācis no karapulka un šodien bēdzis no karapulka. Tad viņš sacīja: kā tur iet, mans dēls? 17Un tas vēstnesis atbildēja un sacīja: Izraēls ir bēdzis Vīlistu priekšā un liela kaušana tiem ļaudīm notikusi, ir tavi abi dēli, Ovnus un Pineas, miruši, ir Dieva šķirsts paņemts. 18Un notikās, kad šis Dieva šķirstu pieminēja, tad viņš krita no krēsla atpakaļ pie vārtiem un lauza savu kaklu un nomira, jo tas vīrs bija vecs un smags; un viņš Izraēli bija tiesājis četrdesmit gadus. 19Un viņa vedekla, Pineasa sieva, bija grūta un gaidās. Kad nu šī to vēsti dzirdēja, ka Dieva šķirsts bija paņemts un viņas tēvocis nomiris līdz ar viņas vīru, tad viņa locījās un dzemdēja, jo sāpes viņai uzbruka. 20Un viņai mirstot tās (sievas), kas viņai klāt stāvēja, sacīja: nebīsties, jo tu dēlu esi dzemdējusi. Bet viņa neatbildēja un to neņēma pie sirds. 21Un tā to puisēnu nosauca Ikabodu, sacīdama: godība ir nost no Izraēla, - tādēļ ka Dieva šķirsts bija atņemts, un sava tēvoča un vīra dēļ. 22Un tā sacīja: godība ir nost no Izraēla, jo Dieva šķirsts ir atņemts.