1Tad Zauls runāja ar savu dēlu Jonatānu un ar visiem saviem kalpiem, ka tie Dāvidu nokautu. Bet Jonatānam, Zaula dēlam, bija labs prāts uz Dāvidu. 2Un Jonatāns Dāvidam to teica sacīdams: mans tēvs Zauls tevi meklē nokaut; nu tad, sargies jel rītu un paslēpies. 3Bet es iziešu un stāvēšu savam tēvam sānis laukā, kur tu būsi, un runāšu ar savu tēvu tevis pēc un redzēšu, kas tur būs, un tev to sacīšu. 4Tad Jonatāns runāja labu no Dāvida uz savu tēvu Zaulu un uz to sacīja: lai ķēniņš neapgrēkojās pret savu kalpu Dāvidu, jo viņš pret tevi nav grēkojis, un viņa darbi tev nāk varen ļoti par labu. 5Jo viņš savu dzīvību ir licis savā rokā un to Vīlistu kāvis, un Tas Kungs ir devis lielu pestīšanu visam Izraēlim. To tu esi redzējis un priecājies, kāpēc tad tu gribētu apgrēkoties pret nenoziedzīgām asinīm, Dāvidu bez vainas nokaudams. 6Un Zauls paklausīja Jonatāna balsij, un Zauls nozvērējās: tik tiešām ka Tas Kungs dzīvo, tam nebūs nokautam tapt. 7Un Jonatāns aicināja Dāvidu, un Jonatāns sacīja Dāvidam visus šos vārdus. Un Jonatāns veda Dāvidu Zaula priekšā, un viņš bija šī priekšā kā citkārt. 8Tad atkal karš cēlās, un Dāvids izgāja un karoja ar Vīlistiem un tos kāva ar lielu kaušanu, un tie bēga viņa priekšā. 9Bet ļauns gars no Tā Kunga nāca pār Zaulu, un tas sēdēja savā nama, un viņa šķēps bija viņa rokā, un Dāvids spēlēja uz stīgām ar roku. 10Tad Zauls gribēja Dāvidu nodurt ar to šķēpu pie sienas, bet šis novērsās no Zaula, un tas šķēps ieskrēja sienā; un Dāvids bēga un izbēga tai pašā naktī. 11Tad Zauls sūtīja vīrus Dāvida namā viņu sargāt un rītu nokaut. Bet Mikale, viņa sieva, to viņam teica un sacīja: ja tu šo nakti savu dzīvību neglābsi, tad tu rītu tapsi nokauts. 12Un Mikale nolaida Dāvidu pa logu zemē, un tas nogāja un bēga un izglābās. 13Un Mikale ņēma vienu tēlu un to lika uz gultu, un vienu kazu spalvas audumu tam lika galvgalā un to apsedza ar deķi. 14Un Zauls sūtīja vīrus, Dāvidu atvest, bet tā sacīja: viņš ir slims. 15Tad Zauls sūtīja vīrus, Dāvidu aplūkot un sacīja: atnesiet to ar gultu pie manis, ka tas top nokauts. 16Kad nu tie vīri ienāca, redzi, tad tēls bija gultā, un kazu spalvas audums viņa galvgalā. 17Tad Zauls sacīja uz Mikali: kāpēc tu mani tā esi pievīlusi un manu ienaidnieku atlaidusi, ka tas ir aizbēdzis? Bet Mikale sacīja uz Zaulu: viņš uz mani sacīja: atlaid mani, kāpēc man tevi būs nokaut? 18Tā Dāvids bēga un izglābās un nāca pie Samuēļa uz Rāmatu, un stāstīja tam visu, ko Zauls tam bija darījis, un gāja līdz ar Samuēli un palika Najotā. 19Un Zaulam teica un sacīja: redzi, Dāvids ir Najotā pie Rāmatas. 20Tad Zauls sūtīja vīrus, Dāvidu atvest. Kad tie nu redzēja vienu praviešu pulku runājam praviešu vārdus un Samuēli pie viņiem stāvam par uzraugu, tad Dieva Gars nāca par Zaula vīriem, ka tie arī praviešu vārdus runāja. 21Un kad tas Zaulam tapa sacīts, tad viņš sūtīja citus vīrus, - ir tie runāja praviešu vārdus. Tad Zauls sūtīja vēl trešos vīrus, - tie arīdzan runāja praviešu vārdus. 22Tad viņš arī pats gāja uz Rāmatu un nāca pie tās lielās akas, kas bija pie Zekus, un vaicāja sacīdams: kur ir Samuēls un Dāvids? Un viņam sacīja: redzi, Najotā pie Rāmatas. 23Tad viņš gāja uz turieni, uz Najotu pie Rāmatas. Un Dieva Gars nāca arī uz viņu un tas gāja praviešu vārdus runādams, kamēr viņš nāca uz Najotu pie Rāmatas. 24Un arī viņš tur novilka savas drēbes un runāja praviešu vārdus Samuēļa priekšā, un viņš krita kails pie zemes cauru dienu un cauru nakti. Tāpēc saka: vai Zauls arī starp praviešiem?