1Kad nu viņš bija beidzis ar Zaulu runāt, tad Jonatāna sirds ar Dāvida sirdi sadraudzējās, un Jonatāns viņu iemīlēja kā savu dvēseli. 2Un Zauls viņu ņēma tai pašā dienā un tam neļāva tēva namā pāriet. 3Un Jonatāns derēja derību ar Dāvidu, tāpēc ka viņš to mīlēja kā savu dvēseli. 4Un Jonatāns noņēma savu mēteli, kas viņam bija, un to deva Dāvidam, ir savas drēbes, ir savu zobenu un savu stopu un savu jostu. 5Un Dāvids izgāja visur, kurp Zauls viņu sūtīja, un turējās gudri, un Zauls to iecēla pār tiem karavīriem, un tas patika labi visiem ļaudīm, ir Zaula kalpiem. 6Un notikās, kad tie nu pārnāca, un Dāvids atpakaļ griezās no tā Vīlista kaušanas, tad tās sievas no visām Izraēla pilsētām dziedot un dejot izgāja ķēniņam Zaulam pretī ar bungām, ar prieku un ar spēlēm. 7Un tās sievas diedamas dziedāja un atdziedāja un sacīja: Zauls tūkstošus nokāvis, bet Dāvids desmit tūkstošus. 8Tad Zauls ļoti apskaitās un šī valoda viņam nepatika un viņš sacīja: tie Dāvidam devuši desmit tūkstošus un man tie devuši tūkstošus; tiešām valstība vēl viņam tiks. 9Un Zauls skaudīgi skatījās uz Dāvidu no tās dienas un joprojām. 10Un notikās otrā dienā, kad ļauns gars no Dieva Zaulam uznāca, un tas muldēja savā pašā namā, tad Dāvids spēlēja ar savu roku, kā ikdienas, un Zaulam bija šķēps rokā, 11Un Zauls meta to šķēpu un domāja: es Dāvidu pie sienas noduršu Bet Dāvids novērsās divreiz no viņa. 12Un Zauls bijās no Dāvida, jo Tas Kungs bija ar viņu un bija no Zaula atstājies. 13Un Zauls viņu atstādināja no sevis un to darīja par virsnieku pār tūkstoti; un tas izgāja un iegāja ļaužu priekšā. 14Un Dāvids turējās gudri uz visiem saviem ceļiem, un Tas Kungs bija ar viņu. 15Kad nu Zauls redzēja, ka tas ļoti gudri turējās, tad tas no viņa bijās. 16Bet viss Izraēls un Jūda mīlēja Dāvidu, jo tas izgāja un iegāja viņu priekšā. 17Un Zauls sacīja uz Dāvidu: redzi, es tev došu savu vecāko meitu Merabu par sievu; esi man tikai sirdīgs vīrs un vedi Tā Kunga karus. Jo Zauls domāja: mana roka nebūs pret viņu, bet lai Vīlistu roka ir pret viņu. 18Bet Dāvids sacīja uz Zaulu: kas es esmu, un kas ir mana dzīves kārta un mana tēva radi iekš Izraēla, ka man būs palikt ķēniņam par znotu? 19Bet kad tas laiks nāca, ka Meraba, Zaula meita, Dāvidam bija jādod, tad tā Adriēlim no Meolas tapa dota par sievu. 20Bet Mikale, Zaula meita, mīlēja Dāvidu. Kad tas Zaulam tapa teikts, tad tas viņam bija pa prātam. 21Un Zauls sacīja: to es viņam došu, lai tā viņam ir par valgu, un Vīlistu roka nāk pār viņu. Tāpēc Zauls sacīja uz Dāvidu: ar to otru tu man šodien būsi par znotu. 22Un Zauls pavēlēja saviem kalpiem: runājiet ar Dāvidu klusiņām un sakāt: redzi, ķēniņam ir labs prāts uz tevi, un visi viņa kalpi tevi mīļo, tad palieci ķēniņam par znotu. 23Un Zaula kalpi runāja šos vārdus priekš Dāvida ausīm. Bet Dāvids sacīja: vai tā ir maza lieta priekš jūsu acīm, ķēniņam palikt par znotu? Un es taču esmu nabags un zems vīrs. 24Un Zaula kalpi viņam to stāstīja sacīdami: tā un tā Dāvids ir runājis. 25Tad Zauls sacīja: sakāt Dāvidam tā: ķēniņam negribās kroņa naudas, bet simts Vīlistu priekšādas, lai atriebjamies pie ķēniņa ienaidniekiem. Jo Zauls domāja Dāvidu izdeldēt caur Vīlistu roku. 26Tad viņa kalpi Dāvidam šos vārdus sacīja, un Dāvidam labi patika, ķēniņam palikt par znotu. 27Bet tās dienas vēl nebija pagalam, tad Dāvids cēlās un nogāja ar saviem vīriem un nokāva no Vīlistiem divsimt vīrus. Dāvids atnesa viņu priekšādas, un tās ķēniņam tapa nodotas pilnā skaitā, ka viņš taptu ķēniņa znots. Tad Zauls viņam deva savu meitu Mikali par sievu. 28Un Zauls redzēja un nomanīja, ka Tas Kungs bija ar Dāvidu, un Mikale, Zaula meita, viņu mīlēja. 29Tad Zauls no Dāvida vēl vairāk bijās un Zauls ienīdēja Dāvidu, kamēr viņš dzīvoja. 30Kad nu Vīlistu lielkungi izgāja (karot), tad notikās viņiem izejot, ka Dāvids bija gudrāks nekā visi Zaula kalpi, tā ka viņa vārds kļuva ļoti cienīts.