1Bet tu runā, kā pēc tās veselīgās mācības pienākas: 2Ka tiem veciem vīriem būs būt modrīgiem, godīgiem, prātīgiem, veseliem ticībā, mīlestībā, pacietībā. 3Tāpat tām vecām sievām, ka tām būs turēties, kā svētām pieklājās, ka nebūs citus apmelot nedz padoties dzeršanai, bet dot labu mācību, 4Ka tās pamāca tās jaunās sievas, vīru mīlēt, bērnus mīlēt. 5Prātīgām būt, šķīstām, nama kopējām, krietnām, saviem vīriem paklausīgām, lai Dieva vārds netop zaimots. 6Tos jaunos vīrus pamāci tāpat, ka tiem būs būt prātīgiem. 7Parādies pats visās lietās kā priekšzīme iekš labiem darbiem, savā mācībā skaidrs un cienīgs, 8Ar veselīgiem nevainojamiem vārdiem, lai tas pretinieks top kaunā, un lai tas nevar, ko ļaunu uz mums runāt. 9Tos kalpus pamāci, saviem kungiem paklausīt un visās lietās pa prātam būt un nerunāt pretī, 10Neko slepeni nepaņemt, bet visur labu uzticību parādīt, ka tie Dieva, mūsu Pestītāja, mācībai visās lietas par godu turas. 11Jo Dieva žēlastība, kas visiem cilvēkiem pestīšanu atnes, ir atspīdējusi 12Un mūs pamāca, lai mēs bezdievību un pasaulīgas kārības aizliegdami, šķīsti un taisni un dievbijīgi dzīvojam šinī pasaulē, 13Gaidīdami to mūžīgo cerības labumu un tā lielā Dieva un mūsu Pestītāja Jēzus Kristus godības atspīdēšanu; 14Tas pats par mums ir nodevies, ka mūs atpirktu no visas netaisnības un šķīstītu sev pašam īpašus ļaudis, kas čakli dzītos uz labiem darbiem. 15To runā un pamāci un pārmāci, stipri pavēlēdams; neviens lai tevi nenicina.