1Un Jēzus nonācis gāja caur Jēriku. 2Un redzi, tur bija viens cilvēks vārdā Caķejs, un tas bija muitnieku virsnieks, bagāts vīrs. 3Tas labprāt gribēja Jēzu redzēt, kāds Viņš esot, un nevarēja to ļaužu dēļ, mazs būdams no auguma. 4Un tas tecēja papriekš un kāpa uz meža vīģes koku, ka Viņu redzētu; jo šepat Viņam bija jāiet garām. 5Un tai vietā nonācis Jēzus skatījās uz augšu un to ieraudzījis, Viņš uz to sacīja: Caķej, kāp steigšus zemē, jo Man šodien pie tevis mājas vieta jaņem. 6Un viņš steigšus nokāpa un Jēzu uzņēma ar prieku. 7Un to redzēdami, visi kurnēja un sacīja: Viņš iegājis, mājot pie grēcinieka. 8Bet Caķejs piegājis sacīja uz To Kungu: redzi, Kungs, pusi no savas mantas es došu nabagiem; un ja es kam ko novīlis, to es četrkārtīgi atdošu. 9Bet Jēzus uz to sacīja: šodien šim namam žēlastība notikusi; jo šis arīdzan ir Ābraāma dēls. 10Jo Tas Cilvēka Dēls ir nācis, meklēt un svētu darīt to, kas pazudis. 11Un kad tie to klausījās, tad Viņš sacīja vēl vienu līdzību, tāpēc ka Viņš tuvu bija pie Jeruzālemes, un tiem šķita, ka Dieva valstība drīz parādīšoties. 12Tāpēc Viņš sacīja: viens cilvēks no augstas cilts gāja uz tālu zemi, valstību uzņemt un atkal pārnākt. 13Un aicinājis savus desmit kalpus, viņš tiem deva desmit podus un uz tiem sacīja: pelnaties ar tiem, līdz kamēr es pārnāku. 14Un viņa pilsētas ļaudis to ienīdēja un tam vēstnešus sūtīja pakaļ, sacīdami: mēs negribam, ka šis pār mums valda. 15Un notikās viņam atpakaļ nākot, kad viņš valstību bija uzņēmis, - tad viņš lika aicināt savā priekšā tos kalpus, kam viņš to naudu bija devis, ka zinātu, ko ikkatrs bija sapelnījis. 16Un tas pirmais atnāca un sacīja: kungs, tavs pods desmit podus ir piepelnījis. 17Un viņš uz to sacīja: labi, tu godīgais kalps, tāpēc ka tu tai mazākā lietā esi bijis uzticīgs, esi valdnieks pār desmit pilsētām. 18Un tas otrais nāca un sacīja: kungs, tavs pods piecus podus ir pelnījis. 19Un viņš arī uz šo sacīja: un tu būsi valdnieks pār piecām pilsētām. 20Un vēl cits nāca sacīdams: kungs, redzi, še tavs pods, ko turēju noliktu sviedru autā. 21Jo es tevi bijos, tāpēc ka tu esi bargs cilvēks; tu ņēmi, ko neesi licis, un pļauj, ko neesi sējis. 22Bet viņš uz to sacīja: no tavas mutes es tevi tiesāšu, tu blēdīgais kalps: tu esi zinājis, mani esam bargu cilvēku un ņemam, ko neesmu licis, un pļaujam, ko neesmu sējis; 23Kādēļ tad tu manu sudrabu neesi devis naudas mijējiem? Tad es pārnācis to būtu atprasījis ar augļiem. 24Un viņš sacīja uz tiem, kas klāt stāvēja: ņemiet viņam to podu nost un dodiet tam, kam ir desmit podi. 25Un tie uz viņu sacīja: kungs, tam jau ir desmit podi. 26Es jums saku: ikvienam, kam ir, tam taps dots: un no tā, kam nav, taps arī atņemts, kas tam ir. 27Tomēr šos manus ienaidniekus, kas negribēja, ka es pār tiem valdu, atvediet šurp un nokaujiet tos manā priekšā. 28Un to sacījis, Viņš aizgāja projām uz Jeruzālemi. 29Un notikās, kad Viņš tuvu nāca pie Betvagus un Betanijas, pie tā kalna, kas top saukts Eļļas kalns, tad Viņš sūtīja divus no saviem mācekļiem 30Un sacīja: ejat uz to miestu, kas jūsu priekšā, un tur nākuši jūs atradīsiet kumeļu piesietu, uz kā vēl neviens nav sēdējis, to atraisiet un atvediet. 31Un ja kas jums vaicās, kādēļ jūs to atraisiet, tad sakāt viņam: Tam Kungam tā vajag. 32Un tie izsūtītie nogāja un atrada, kā Viņš tiem bija sacījis. 33Un kad tie to kumeļu atraisīja, tad tie, kam tas piederēja, uz tiem sacīja: kam jūs to kumeļu atraisiet? 34Bet tie sacīja: Tam Kungam to vajag. 35Un tie to atveda pie Jēzus un, savas drēbes tam kumeļam uzlikuši, tie sēdināja Jēzu virsū. 36Un Viņam jājot tie savas drēbes paklāja uz ceļu. 37Un kad Viņš jau tuvu bija nācis, kur sāk kāpt zemē no Eļļas kalna, tad viss mācekļu pulks iesāka Dievu priecīgi teikt ar skaņu balsi par visiem tiem brīnumiem, ko tie bija redzējuši, 38Sacīdami: slavēts ir Tas Ķēniņš, kas nāk Tā Kunga Vārdā, miers debesīs un gods augstībā. 39Un kādi farizeji no tā pulka sacīja uz Viņu: Mācītāj, apsauc Savus mācekļus. 40Un Viņš atbildēja un uz tiem sacīja: Es jums saku, ja šie cietīs klusu, tad akmeņi brēks. 41Un kad Viņš tuvu klāt nāca, tad Viņš uzlūkoja to pilsētu un raudāja par to 42Sacīdams: kaut jel tu arī zinātu un šinī pašā un savā laikā, ko pie tava miera vajag! Bet nu tas ir apslēpts priekš tavām acīm. 43Jo tas laiks nāks pār tevi, ka tavi ienaidnieki apkārt ap tevi apmetīs ratu lēģeri, tevi apsēdēs un visās malās spaidīs, 44Un tevi gluži izpostīs līdz ar taviem bērniem tavā vidū un akmeni uz akmens neatstās, tāpēc ka tu savas piemeklēšanas laiku neesi atzinusi. 45Un Viņš gāja Dieva namā un sāka izdzīt, kas tur iekšā pirka un pārdeva, 46Uz tiem sacīdams: tā ir rakstīts: Mans nams ir lūgšanas nams, bet jūs to esat darījuši par slepkavu bedri. 47Un Viņš mācīja ikdienas Dieva namā. Bet tie augstie priesteri un rakstu mācītāji ar tiem ļaužu virsniekiem meklēja Viņu nokaut, 48Un neatrada, kā to darīt, jo visi ļaudis Viņam piekrita un To klausīja.