1Tanī laikā Izķija palika slims uz miršanu, un pravietis Ezaija, Amoca dēls, nāca pie tā un uz to sacīja: Tā saka Tas Kungs: Apkopi savu namu, jo tu mirsi un nepaliksi vesels. 2Tad Izķija savu vaigu pagrieza pret sienu un pielūdza To Kungu un sacīja: 3Ak Kungs, piemini jel, ka es tavā priekšā esmu staigājis patiesībā no visas sirds un darījis, kas tev patīk. Un Izķija raudāja gauži. 4Tad Tā Kunga vārds tā notika uz Ezaiju: 5Ej un saki Izķijam: Tā saka Tas Kungs, tava tēva Dāvida Dievs: Es tavu lūgšanu esmu klausījis, es tavas asaras esmu redzējis. Redzi, es tavām dienām pielikšu vēl piecpadsmit gadus. 6Un tevi un šo pilsētu es izpestīšu no Asirijas ķēniņa rokas un pasargāšu šo pilsētu. 7Un šī būs tā zīme no Tā Kunga, ka Tas Kungs šo lietu darīs, ko viņš runājis: 8Redzi, tai ēnai, kas ar sauli pa tiem kāpieniem pie Akasa saules stundeņa uz priekšu gājusi, es likšu iet atpakaļ desmit kāpienus. Un saule gāja atpakaļ desmit kāpienus pa tiem pašiem kāpieniem, kā tā bija gājusi uz priekšu. 9Šis ir Izķijas, Jūda ķēniņa, raksts, kad viņš bija slims bijis un no savas slimības palicis vesels. 10Es sacīju: Pašās savās labākās dienās man jānokāpj kapa vārtos, mani atliekamie gadi man top atņemti. 11Es sacīju: Es vairs neredzēšu To Kungu, To Kungu tai zemē, kur tie dzīvie, es vairs neieraudzīšu cilvēkus tai vietā, kur tie aizmigušie mājo. 12Mans nams top noplēsts un aizcelts, kā ganu būdiņa; es savu dzīvību satinu kā audējs (savu audekli). Viņš mani nogriež kā no riestavas. Pirms nakts metās, tu man dari galu. 13Es gaidīju līdz rītam, bet kā lauva viņš salauž visus manus kaulus. Pirms nakts metās, tu man darīsi galu. 14Es kliedzu kā dzērve un bezdelīga, es vaidēju kā balodis, manas acis nogura uz augšu skatoties. Ak Kungs, man ir bail, izpestī mani! 15Ko lai es saku? Kā viņš man solījis, tā viņš ir darījis; klusu es nu staigāšu visu savu mūžu manas dvēseles skumju dēļ. 16Kungs, no tā cilvēks atdzīvojās, un iekš tā visa stāv mana gara dzīvība, tu mani atspirdzināsi un mani atkal darīsi dzīvu. 17Redzi, rūgtums palicis man par svētību, pats rūgtums, bet tu manu dvēseli mīlīgi esi apkampis, ka tā nenāktu trūdēšanas bedrē, jo tu visus manus grēkus esi metis aiz sevi. 18Jo elle tevi neteic, un nāve tevi neslavē; tie, kas grimst bedrē, necerē uz tavu patiesību. 19Tie dzīvie, tie dzīvie, tie tevi slavē, kā es šodien; tēvs bērniem dara zināmu tavu patiesību. 20Tas Kungs ir man par pestīšanu, un mēs dziedāsim savas dziesmas, kamēr dzīvosim Tā Kunga namā. 21Un Ezaija sacīja: Lai ņem vienu vīģu rausi un liek plāksteri uz to trumu, tad viņš paliks vesels. 22Un Izķija sacīja: Kāda ir tā zīme, ka es noiešu Tā Kunga namā?