1Un tie apustuļi un brāļi Jūdu zemē dzirdēja, ka arī pagāni Dieva vārdu bija pieņēmuši. 2Un kad Pēteris uz Jeruzālemi nāca, tad tie apgraizītie ar to strīdējās, 3Sacīdami: tu pie vīriem, kam ir priekšāda, esi iegājis un ar tiem ēdis. 4Bet Pēteris iesāka tiem pēc kārtas stāstīt sacīdams: 5Es Joppes pilsētā Dievu lūdzu, un garā aizgrābts redzēju vienu parādīšanu: kādu trauku nonākam it kā lielu palagu pie četriem stūriem nolaistu no debesīm, un tas nonāca pie manis. 6To skatīdams es ņēmu vērā un redzēju četrkājīgus lopus un zvērus un tārpus no zemes virsas un putnus, kas apakš debess. 7Un es dzirdēju balsi uz mani sakām: celies, Pēteri, kauj un ēd. 8Bet es sacīju: ak Kungs, ne mūžam! Jo nekas, kas ir negants un nešķīsts, nekad nav nācis manā mutē. 9Un balss no debess man atbildēja otrā kārtā: ko Dievs ir šķīstījis, to tev nebūs turēt par negantu. 10Un tas notikās trim reizēm, un viss atkal tapa uzvilkts debesīs. 11Un redzi, tūdaļ trīs vīri, no Cezarejas pie manis sūtīti, stāvēja priekš tā nama, kur es biju. 12Un Tas Gars uz mani sacīja, lai es tiem ejot līdz bez šaubīšanās, un arī šie seši brāļi man gāja līdz, un mēs iegājām tā vīra namā. 13Un tas mums stāstīja, kā tas vienu eņģeli bija redzējis savā namā stāvam un uz viņu sakām: sūti vīrus uz Joppi un ataicini Sīmani, ar pavārdu Pēteri. 14Šis tev vārdus sacīs, caur ko tu ar visu savu namu tapsi izglābts. 15Un kad es sāku runāt, tad Svētais gars uz tiem krita, tāpat kā arī iesākumā uz mums. 16Un es pieminēju Tā Kunga vārdu, ka viņš ir sacījis: Jānis gan ar ūdeni kristījis, bet jūs tapsiet kristīti ar Svētu Garu. 17Ja nu Dievs tiem tādu pat dāvanu devis kā arī mums, kas esam ticējuši uz To Kungu Jēzu Kristu, kas tad es biju, ka es būtu spējis Dievam to aizliegt? 18Un tie to dzirdējuši bija ar mieru un teica Dievu sacīdami: tad nu Dievs arī pagāniem ir devis atgriešanos no grēkiem uz dzīvību. 19Bet nu tie, kas bija izklīduši tai vajāšanā, kas Stepiņa dēļ bija cēlusies, izgāja līdz Feniķijai, Kiprai un Antioķijai, nevienam to vārdu nesludinādami kā vien Jūdiem. 20Un viņu starpā bija kādi Ķiprieši un Ķirenieši, kas nākuši uz Antioķiju arī uz Grieķiem runāja, to evaņģēliju no Tā Kunga Jēzus mācīdami. 21Un Tā Kunga roka bija ar tiem, un liels pulks ticēja un atgriezās pie Tā Kunga. 22Bet slava par tiem nāca ausīs tai Jeruzālemes draudzei; un tā sūtīja Barnabu, lai noietu līdz Antioķijai. 23Šis nonācis un to Dieva žēlastību redzējis, priecājās un visus pamācīja, lai tie no sirds dibena apņemtos pie Tā Kunga palikt. 24Jo viņš bija labs vīrs un Svēta Gara un ticības pilns. Un labs ļaužu pulks Tam Kungam tapa pievests, 25Un Barnaba izgāja uz Tarzu, Zaulu meklēt, un to atradis, viņš to noveda uz Antioķiju. 26Un notikās, ka tie veselu gadu kopā bija tai draudzē un mācīja labu pulku, un ka Antioķijā tos mācekļus sāka saukt par kristīgiem. 27Un tanīs dienās pravieši nāca no Jeruzālemes uz Antioķiju. 28Un viens no tiem, ar vārdu Agabs, cēlās un pasludināja caur to Garu, ka liels bada laiks nākšot pār visu pasauli: tas arī noticis apakš Ķeizara Klaudius. 29Un tie mācekļi apņēmās, kā kurš spēja, ko labu par palīgu sūtīt tiem brāļiem, kas dzīvoja Jūdu zemē. 30To tie arī darīja, un tiem vecajiem to sūtīja caur Barnabas un Zaula roku.