1Es esmu roze Zaronā un lilija ielejā. 2It kā lilija starp ērkšķiem, tāda ir mana draudzene starp tām meitām. 3It kā ābele starp meža kokiem, tāds ir mans draugs starp tiem dēliem. Es ilgojos sēdēt viņa pavēnī, un viņa auglis manai mutei salds. 4Viņš mani ved vīna namā, un mīlestība ir viņa karogs pār mani. 5Atspirdzinājiet mani ar vīna ogām un spēcinājiet mani ar āboliem; jo es nīkstu no mīlestības. 6Viņa kreisā roka ir apakš manas galvas, un viņa labā roka mani apkampj. 7Es jūs mīļi lūdzu, jūs Jeruzālemes meitas, pie tām stirnām un kalnu kazām laukā, neuztraucat un nemodinājat mīlestību, kamēr tai pašai patīk. 8Šī ir mana drauga balss; redzi, viņš nāk un lēkā pa tiem kalniem un deij pa tiem pakalniem. 9Mans draugs ir līdzīgs stirnai vai jaunam briedim. Redzi, viņš stāv aiz sienas, skatās caur logiem un raugās caur skadriņiem. 10Mans draugs atbild un saka uz mani: celies, mana draudzene, mana skaistā, un nāc! 11Jo redzi, ziema ir pagājusi, stiprais lietus jau ir pārgājis un nost. 12Puķes rādās laukā, dziesmu laiks atnācis, un ūbeles balss dzirdama mūsu zemē. 13Vīģes koks dabūjis pumpurus, un vīna koki plaukst un dod smaržu; celies, nāc, mana draudzene, mana skaistā, nāc šurp! 14Mans balodis akmeņu kalnos, apslēptos plaisumos, parādi man savu vaigu, dod man savu balsi dzirdēt; jo tava balss ir salda, un tavs vaigs ir mīlīgs. 15Gūstat mums lapsas, tās mazās lapsas, kas vīna dārzus maitā, jo mūsu vīna dārzi stāv ziedos. 16Mans draugs ir mans, es esmu viņa, kas pa tām lilijām gana. 17Kamēr diena metās dzestra un ēnas bēg, atgriezies, mans draugs, kā stirna, vai kā jauns briedis pa kalnu plaisumiem.