1Es patiesību saku iekš Kristus, es nemeloju, jo mana sirdsapziņa man liecību dod iekš Svēta Gara, 2Ka man ir lielas skumjas un nemitīgas sāpes manā sirdī. 3Jo es būtu vēlējies pats būt nolādēts no Kristus par maniem brāļiem, kas ir mani radi pēc miesas; 4Tie ir Izraēlieši, tiem pieder tā bērnība un tā godība un tās derības un tā bauslība un Tā Dieva kalpošana un tās apsolīšanas, 5Tiem tie tēvi, no kuriem arī Kristus pēc miesas; tas ir Dievs pār visiem, augsti teicams mūžīgi. Āmen. 6Tomēr ne tā it kā Dieva vārds būtu pakritis; jo ne visi, kas no Izraēla, ir Izraēls, 7Nedz tie visi tādēļ bērni, ka tie ir Ābraāma dzimums; bet: iekš Īzaka tev dzimums taps dēvēts; 8Tas ir: ne tie miesas bērni ir Dieva bērni, bet tie apsolīšanas bērni top turēti par dzimumu. 9Jo tas apsolīšanas vārds ir šis: ap šo pašu laiku es nākšu, tad Zarai būs dēls. 10Un ne vien šī, bet arī Rebeka, kad bija grūta no viena, no Īzaka, mūsu tēva - 11Jo kad tie bērni vēl nebija dzimuši, nedz darījuši ne laba ne ļauna, lai Dieva nodoms, kā viņš izredzējis, pastāvētu, ne pēc darbiem, bet pēc tā aicinātāja; 12Tad viņai kļuva sacīts: lielākais kalpos mazākajam; 13Tā kā ir rakstīts: Es Jēkabu esmu mīlējis un Ezavu ienīdējis. 14Ko nu lai sakām? Vai netaisnība ir pie Dieva? Nebūt ne! 15Jo uz Mozu Viņš saka: Es žēlošu, ko žēloju, un apžēlošos, par ko apžēlojos. 16Tad nu tas nav ne no cilvēka gribēšanas, ne no cilvēka skriešanas, bet no Dieva apžēlošanās. 17Jo tas raksts saka uz Varaū: itin tāpēc Es tevi esmu cēlis, ka Es pie tevis parādītu Savu spēku, un ka Mans Vārds taptu pasludināts visā pasaulē. 18Tad nu Viņš apžēlojās, par ko Tas grib, un apcietina, ko Tas grib. 19Tu nu gan uz mani sacīsi: ko tad Viņš vēl rāj? Jo kas Viņa prātam var pretī turēties? 20Bet, ak cilvēciņ! Kas tu tāds esi, ka tu gribi ar Dievu tiesāties? Vai kāds darbs uz savu meistaru saka: kam tu mani tādu esi taisījis? 21Vai tad podniekam nav vara pār mālu, no tās pašas pītes taisīt citu trauku godam un citu negodam? 22Bet nu Dievs, gribēdams dusmību parādīt un Savu spēku zināmu darīt, ar lielu lēnprātību ir panesis tos dusmības traukus, sataisītus uz pazušanu, 23Un ka tas Savas godības bagātību parādītu pie tiem žēlastības traukiem, ko Viņš iepriekš ir sataisījis uz godību. 24Tādus Viņš arī mūs ir aicinājis, ne vien no Jūdiem, bet arī no pagāniem. 25It kā Viņš arī pie Ozejas saka: Es tos saukšu par Saviem ļaudīm, kas Mani ļaudis nebija, un par Savu mīļo, kas Man mīļa nebija; 26Un notiks tanī vietā, kur uz tiem tika sacīts: Jūs neesat Mani ļaudis! Tur tie taps saukti Tā dzīvā Dieva bērni. 27Un Ezaija izsauc pār Izraēli: ja Izraēla bērnu skaits būtu kā jūras smiltis, tomēr tikai atlikums taps izglābts. 28Jo Viņš to vārdu piepilda un pasteidz iekš taisnības; jo drīz Tas Kungs to vārdu izdarīs virs zemes. 29Un itin kā Ezaija ir papriekš sacījis: ja Tas Kungs Cebaot mums nebūtu atlicinājis kādu sēklu, tad mēs būtu palikuši it kā Sodoma un līdzīgi Gomorai. 30Ko nu lai sakām? Ka pagāni, kas pēc taisnības nedzinās, taisnību dabūjuši, proti to taisnību no ticības; 31Bet Izraēls, pēc taisnības bauslības dzīdamies, to taisnības bauslību nav panācis. 32Kādēļ? Tādēļ ka ne no ticības bet it kā no bauslības darbiem (to meklēja); jo tie ir piedauzījušies pie tā piedauzīšanas akmens, 33Itin kā ir rakstīts: redzi, Es lieku Ciānā piedauzīšanas akmeni un apgrēcības klinti, un kas uz Viņu tic nepaliks kaunā.