1Kas sēž tā Visuaugstākā patvērumā un mīt tā Visuvarenā ēnā, 2Tas saka uz To Kungu: mana cerība un mana stipra pils, mans Dievs, uz ko es paļaujos. 3Jo viņš tevi glābj no mednieka valgiem, no kaitīgā mēra. 4Viņš tevi sedz saviem spārniem, un apakš viņa spārniem tu esi glābts; viņa patiesība ir par apsegu un par priekšturamām bruņām, 5Ka tev nav ko bīties no nakts baidekļiem, no bultām, kas dienā skraida, 6No mēra, kas tumsā lien, no sērgas, kas dienas vidū samaitā. 7Jebšu tūkstoši krīt tev sānis, un desmit tūkstoši pie tavas labās rokas, taču tevi neaizņems. 8Tiešām, ar savām acīm tu uzlūkosi un redzēsi, kā bezdievīgiem top atmaksāts. 9Tu, Kungs, esi mans patvērums! To Visuaugstāko tu esi licis par savu stiprumu. 10Ļaunums tev neuzies, un pie tava dzīvokļa mokas nepiestāsies. 11Jo viņš saviem eņģeļiem par tevi pavēlēs, tevi pasargāt uz visiem taviem ceļiem. 12Tie tevi uz rokām nesīs, ka tu savu kāju pie akmens nepiedauzīsi. 13Pār lauvām un odzēm tu kāpsi un samīsi jaunos lauvas un pūķus. 14„Viņš tveras pie manis, un es viņu izglābšu; es viņu paaugstināšu, jo viņš pazīst manu vārdu. 15Viņš mani piesauc, un es viņu paklausīšu. Es viņam klāt esmu bēdās, es viņu gribu izraut un viņu pagodināt. 16Ar ilgu dzīvošanu es viņu gribu paēdināt un viņam parādīt savu pestīšanu“.