1Dāvida dziesma, dziesmu vadonim, pēc „mūt-laben.“ Es pateikšu Tam Kungam no visas sirds, es sludināšu visus tavus brīnumus. 2Es priecāšos iekš tevis un līksmošos, es dziedāšu tavam vārdam, ak visuaugstākais. 3Ka mani ienaidnieki ir griezušies atpakaļ, krituši un bojā gājuši tavā priekšā. 4Jo tu esi iztiesājis manu tiesu un manu tiesas lietu, tu sēdi uz sava godības krēsla, taisns soģis. 5Tu rāji pagānus un nomaitā bezdievīgo, viņu vārdu tu izdeldi mūžīgi mūžam, 6Ienaidnieks pagalam! Mūžīgi izpostīts! Pilsētas tu esi nopostījis, viņu piemiņa ir iznīkusi līdz ar viņām. 7Bet Tas Kungs valda mūžīgi, savas godības krēslu viņš sataisījis uz tiesu. 8Un viņš tiesās pasauli ar taisnību, un spriedīs par tautām ar patiesību. 9Un Tas Kungs būs patvērums tam nabagam, patvērums bēdu laikā. 10Un uz tevi cerēs, kas tavu vārdu pazīst, jo tu, ak Kungs, neatstāj, kas tevi meklē. 11Dziedājiet Tam Kungam, kas Ciānā mājo, sludinājiet tiem ļaudīm viņa darbus. 12Jo viņš piemeklē asinis, viņš tās piemin, viņš neaizmirst nabaga brēkšanu. 13Esi man žēlīgs, ak Kungs, uzlūko manas bēdas, kas man notiek no maniem ienaidniekiem; tu mani paaugstini no nāves vārtiem. 14Tādēļ es sludināšu visu tavu slavu Ciānas meitas vārtos, es līksmošos par tavu pestīšanu. 15Pagāni nogrimuši tai bedrē, ko tie bija rakuši, viņu kāja ir gūstīta tai tīklā, ko tie bija apslēpuši. 16Tas Kungs ir parādījies, viņš tiesu nesis, bezdievīgais ir satīstījies savā roku darbā: (kokļu skaņa. Zela.) 17Bezdievīgie griezīsies atpakaļ uz elli, visi pagāni, kas Dievu aizmirst. 18Jo nabags nemūžam netaps aizmirsts, un bēdu ļaužu cerība neies bojā ne mūžam. 19Celies, ak Kungs, ka cilvēki nepārvar, lai pagāni top tiesāti priekš tava vaiga. 20Met, ak Kungs, bailību uz tiem, lai pagāni atzīst, ka tie ir cilvēki. (Zela.)