1Asava pamācība. Ak Dievs, kāpēc tu mūs mūžīgi atstūmis, un tava dusmība kūp pār tavas ganības avīm? 2Piemini savu draudzi, ko tu mantojis no veciem laikiem, un sev par mantību atpestījis, Ciānas kalnu, uz kā tu dzīvo. 3Cel savas kājas uz to mūžīgo postījumu; ienaidnieks visu ir samaitājis svētā vietā. 4Tavi pretinieki rūc tavā namā, savas zīmes tie likuši par zīmēm. 5Tie izrādās, it kā biezā mežā cirtēji cirvjus cilā. 6Un nu tie viņas izgreznojumu visnotaļ sadauza ar cirvjiem un veseriem. 7Tie tavā svētā vietā met uguni, līdz zemei tie sagāna tava vārda mājas vietu. 8Tie saka savā sirdī: izpostīsim tos(namus) pavisam; visus Dieva lūgšanas namus tai zemē tie ir sadedzinājuši. 9Savas zīmes mēs neredzam: neviena pravieša vairs nav, nedz kāda cita pie mums, kas zinātu, cik ilgi tā būs. 10Cik ilgi, ak Dievs, pretinieks nievās, un ienaidnieks zaimos tavu vārdu mūžam? 11Kāpēc tu atrauj savu roku, ak, savu labo roku? Izvelc to no savas azotes un dari galu. 12Taču Dievs ir mans ķēniņš no iesākuma, kas pasniedz visu palīgu zemes virsū. 13Tu caur savu spēku jūru esi pāršķīris, tu esi salauzījis pūķu galvas ūdenī. 14Tu esi satriecis levijatana galvas, tu to esi devis par barību tai tautai tuksnesī. 15Tu esi izšķēlis avotus un upes, tu esi izkaltējis varenas upes. 16Tiem pieder diena un nakts, tu esi radījis gaismu un sauli. 17Tu zemei esi licis visas robežas, vasaru un ziemu tu esi darījis. 18Piemini to, ka ienaidnieks To Kungu nievā, un ģeķu ļaudis zaimo tavu vārdu. 19Nenodod zvēram savas ūbeles dvēseli, savu bēdīgo pulku neaizmirsti mūžam. 20Piemini to derību, jo zemes alas ir palikušas par slepkavu bedrēm. 21Lai nospiestais neaiziet ar kaunu, lai bēdīgie un nabagi slavē tavu vārdu. 22Celies, Dievs, iztiesā savas tiesas, piemini tās nievāšanas, kas tev notiek no tiem ģeķiem ik dienas. 23Neaizmirsti savu pretinieku kliegšanu; to troksni, kas vienmēr pret tevi no taviem ienaidniekiem.