1Dāvida dziesma, kad viņš bija Jūda tuksnesī. Ak Dievs! Tu esi mans stiprais Dievs, tevi es meklēju pašā rītā, pēc tevis slāpst manai dvēselei, pēc tevis ilgojās mana miesa sausā un izkaltušā zemē, kur ūdens nav. 2Tā es svētā vietā pēc tevis esmu skatījies, redzēt tavu spēku un tavu godību. 3Jo tava žēlastība ir labāka nekā dzīvība; manas lūpas tevi slavē. 4Tā es tevi gribētu teikt mūžam, un pacelt savas rokas tavā vārdā. 5Tad mana dvēsele taptu paēdināta kā ar taukumiem un gardumiem, un mana mute tevi slavētu ar priecīgām lūpām. 6Es tevi pieminu apguldamies, un uzmozdamies es domāju uz tevi. 7Jo tu esi mans palīgs, un tavu spārnu pavēnī es dziedāšu priecīgi. 8Mana dvēsele tev pieķeras, tava labā roka mani tura. 9Bet tie, kas manu dvēseli meklē izpostīt, nogrims pašos zemes dziļumos. 10Tos nodos zobena asmenim un tie būs lapsām par barību. 11Bet ķēniņš priecāsies iekš Dieva; kas pie tā zvēr, tas lielīsies; jo melkuļu mute taps aizbāzta.