1Dāvida sirds dziesma. Dziedātāju vadonim, pēc: „nesamaitā.“ Vai tad jūs esat mēmi, ka nerunājat taisnību un nepareizi tiesājat, jūs cilvēku bērni? 2Tiešām, savā sirdī jūs darāt netaisnību virs zemes, ar savām rokām jūs dzenaties uz varas darbu. 3Bezdievīgie maldās no mātes klēpja, kas melus runā, alojās no pašām mātes miesām. 4Tiem ir tāds niknums kā čūsku dzelonis, kā kurlai odzei, kas savu ausi aizbāž, 5Ka tā nedzird vārdotāja balsi, kas labi māk apvārdot. 6Ak Dievs, salauzi viņiem zobus mutē, ak Kungs, izrauj jauno lauvu dzerokļus! 7Lai tie izšķīst kā ūdens, kas notek; kad tie uzvelk savas bultas, tad lai tās ir kā aplauztas, 8It kā gliemezis, kas izkūst, tā lai tie izgaist it kā sievas nelaikā dzimis bērns, tā lai tie neredz saules. 9Pirms jūsu ērkšķi dabūs asus galus, viņš tos aizraus dzīvus, kā ar karstu dusmību. 10Tas taisnais priecāsies, kad viņš redz atriebšanu, viņš mazgās savas kājas bezdievīgo asinīs. 11Un cilvēki sacīs: tam taisnam būs augļi; tiešām, Dievs ir soģis virs zemes.