1Dāvida mācības dziesma, dziedātāju vadonim, uz koklēm. Griezies, ak Dievs, pie manas lūgšanas un nepaslēpies no manām sirds nopūtām. 2Liec mani vērā un paklausi mani; es esmu pilns nemiera savās raizēs, ka man jānopūšās. 3Tāpēc ka ienaidnieks kliedz un bezdievīgais spaida; jo tie gāž postu uz mani un ienīst mani ar dusmām. 4Mana sirds mokās iekš manis, un nāves izbailes man uzkritušas. 5Trīcēšana un drebēšana man uzgājusi, un bailes man uzbrukušas. 6Es sacīju: kaut man būtu spārni kā balodim; es gribētu skriet, kur varētu palikt. 7Redzi, es tālu nobēgtu un apmestos tuksnesī. (Zela.) 8Steigšus es izglābtos no bargas aukas un vētras. 9Aprij tos, Kungs, sajauc viņu mēles; jo es redzu varas darbus un ķildas pilsētā. 10Dienām naktīm tādas lietas ir pa viņas mūriem, un netaisnība un varas darbs ir viņas vidū. 11Posts tur iekšā, pārestība un viltība neatstājās no viņas ielām. 12Jo tas nav ienaidnieks, kas mani apkauno, to es varētu panest; tas nav mans nīdētājs, kas pret mani lielās, priekš tā es varētu apslēpties; 13Bet tu esi cilvēks no manas kārtas, mans biedrs un mans draugs. 14Mēs kopā mīļi sarunājamies un kopā gājām Dieva namā. 15Lai nāve tiem uzbrūk, lai tie dzīvi nogrimst ellē, jo blēdības ir iekš viņu dzīvokļiem pašā viņu vidū. 16Bet es piesaukšu Dievu, un Tas Kungs mani izpestīs. 17Vakaros un rītos un dienas vidū es nopūtīšos un žēlošos, tad viņš klausīs manu balsi. 18Viņš uz mieru atpestī manu dvēseli no tiem, kas pret mani karo, jo to ir liels pulks man pretim. 19Tas stiprais Dievs, kas mūžam paliek, mani paklausīs un tos pazemos. (Zela) Jo tie nemaz neatgriežas un Dievu nebīstas! 20Jo tie pieliek savas rokas pie viņa draugiem un sagāna viņa derību. 21Viņu mute ir glumāka nekā sviests, bet viņu sirdī ir karš; viņu vārdi ir mīkstāki nekā eļļa, un ir taču pliki zobeni. 22Met savu nastu uz To Kungu, tas tevi uzturēs; viņš ne mūžam neļaus, ka taisnais šaubās. 23Bet tu, ak Dievs, tos nometīsi dziļā bedrē. Tie asins kārīgie un viltnieki nepanāks ne pusmūžu; bet es uz tevi paļaujos.