1Asava dziesma. Tas stiprais Dievs, Dievs Tas Kungs, runā, un sauc zemi no rītiem līdz vakariem. 2No Ciānas, kur tas pilnīgais skaistums, Dievs parādās ar spožumu. 3Mūsu Dievs nāk un necieš klusu; rijoša uguns iet viņa priekšā, un viņam apkārt liela vētra. 4Viņš sauc debesīm augšā, un zemei, tiesāt savus ļaudis. 5Sapulcinājiet man manus svētos, kas manu derību derējuši ar upuriem. 6Un debesis stāsta viņa taisnību, jo Dievs pats ir soģis. (Zela.) 7Klausiet, mani ļaudis, es runāšu; Izraēl, es došu liecību pret tevi: Es, Dievs, esmu tavs Dievs. 8Tavu upuru pēc es tevi nepārmācu, nedz tavu dedzināmo upuru pēc, kas vienmēr manā priekšā. 9No tava nama es vēršus neņemšu, nedz āžus no taviem laidariem. 10Jo visi meža zvēri man pieder, tie lopi uz kalniem pa tūkstošiem. 11Es zinu visus putnus uz kalniem, ir tie zvēri laukā ir manā priekšā. 12Ja man gribētos ēst, tad es tev to nesacītu, jo man pieder pasaule un viņas pilnums. 13Vai man ēst vērša gaļu un dzert āžu asinis? 14Upurē Dievam pateicību un maksā tam Visuaugstam savus solījumus. 15Un piesauc mani bēdu laikā, tad es tevi gribu izraut, un tev būs mani godāt. 16Bet uz bezdievīgo Dievs saka: kā tu drīksti daudzināt manus likumus un manu derību ņemt savā mutē. 17Kad tu tomēr ienīsti pārmācību, un laidi pār galvu manus vārdus? 18Kad tu zagli redzi, tad tu viņam skrej līdz, un tev ir dalība ar laulības pārkāpējiem. 19Ar savu muti tu dodies uz ļaunu, un tava mēle dzen viltību. 20Tu sēdi runādams pret savu brāli, tavas mātes dēlu tu apmelo. 21To tu dari, un kad es ciešu klusu, tad tu domā, ka es tāds pat esmu kā tu; bet es tevi pārmācīšu un tev to turēšu priekš acīm. 22Saprotiet jel to, jūs, kas Dievu aizmirstat, lai es nesaplosu, un izglābēja nav. 23Kas pateicību upurē, tas mani tur godā; un tas ir tas ceļš, kā es tam rādīšu Dieva pestīšanu.