1Korus bērnu mācība, dziedātāju vadonim. Kā briedis brēc pēc ūdens upēm, tā mana dvēsele brēc, ak Dievs, pēc tevis! 2Manai dvēselei slāpst pēc Dieva, pēc tā dzīvā Dieva; kad nākšu turp un parādīšos priekš Dieva vaiga? 3Manas asaras ir mana barība dienām naktīm, tāpēc ka vienmēr uz mani saka: kur ir tavs Dievs? 4To es pieminu un izgāžu savu dvēseli pie sevis paša, jo es gribētu labprāt noiet ar to draudzi un ar tiem uz Dieva namu staigāt, ar priecīgām dziesmām un teikšanām tai pulkā, kas svētkus tur. 5Ko tu bēdājies, mana dvēsele, un esi tik nemierīga iekš manis? Cerē uz Dievu, jo es viņam vēl pateikšu par viņa vaiga pestīšanu. 6Mans Dievs, mana dvēsele ir noskumusi, tāpēc es tevi pieminu no Jardānes un Ermona zemes, no Micar kalna. 7Tavi plūdi šņāc, un jūra uz jūru rūc, visas tavas bangas un tavi viļņi iet pāri par manu galvu. 8Dienā Tas Kungs ir cēlis savu žēlastību, un naktī es viņam dziedu, es pielūdzu savas dzīvības Dievu, 9Un saku uz Dievu, savu akmens kalnu: kāpēc tu mani esi aizmirsis? Kāpēc man būs staigāt noskumušam, kad ienaidnieks spaida? 10Manu pretinieku mēdīšana ir kā nāve manos kaulos, kad tie uz mani vienmēr saka: kur ir tavs Dievs? 11Ko tu bēdājies, mana dvēsele, un esi tik nemierīga iekš manis? Cerē uz Dievu, jo es viņam vēl pateikšu, ka tas manam vaigam par pestīšanu un mans Dievs.