1Dāvida dziesma, dziedātāju vadonim, Jedutunam. Es esmu apņēmies, ka savu ceļu sargāšu, ka negrēkošu ar savu mēli; es sargāšu savu muti kā ar iemauktiem, kamēr bezdievīgais manā priekšā. 2Es esmu palicis kā mēms un klusu cietis, un nepieminu vairs labuma, bet manas sāpes vairojās. 3Mana sirds ir iekarsusi iekš manis; kad es uz to domāju, tad es iedegos kā uguns; es runāju ar savu mēli: 4Kungs, māci man manu galu un kāds ir manu dienu mērs, lai es zinu, cik nīcīgs es esmu. 5Redzi, tu manas dienas esi licis plaukstas platumā, un mans mūžs ir kā nekas tavā priekšā; tiešām niecība vien ir ikviens cilvēks savā stiprumā. (Zela.) 6Cilvēks staigā kā ēna un nieka dēļ raizējās; viņš krāj, bet nezin, kas to dabūs. 7Nu tad, uz ko man būs gaidīt, Kungs? Es cerēju uz tevi. 8Izglāb mani no visām manām pārkāpšanām, un neliec man ģeķiem palikt par apsmieklu. 9Es esmu klusu un neatdaru savu muti; jo tu to esi darījis. 10Atņem savu mocību no manis, jo es nīkstu no tavas rokas grūtuma. 11Kad tu cilvēku pārmāci par noziegumiem, tad tu iznīcini viņa skaistumu kā kodes; tiešām: visi cilvēki ir niecība.(Zela.) 12Klausi, Kungs, manu lūgšanu, ņem vērā manu saukšanu, un neciet klusu pie manām asarām, jo es esmu svešinieks un piedzīvotājs tavā priekšā, it kā visi mani tēvi. 13Atstājies no manis, ka es atspirgstos, pirms noeju un vairs neesmu.