1Dāvida, Tā Kunga kalpa, dziesma. Dziedātāju vadonim. Savā sirds dziļumā es nomanu vienu Dieva vārdu par bezdievīgā pārkāpšanu: ka Dieva bijāšanas nav priekš viņa acīm. 2Jo tas pārrunājās pats savās acīs, ka viņa noziegumu neatradīs un nenīdēs. 3Viņa mutes vārdi ir nelietība un viltība, viņš vairs neprot laba darīt. 4Viņš izdomā nelietību savā gultā, viņš iet pa tādu ceļu, kas nav labs, ļaunu viņš neatmet. 5Ak Kungs, tava žēlastība sniedzās līdz pat debesīm, un tava patiesība līdz padebešiem. 6Tava taisnība stāv tāpat kā Dieva kalni, tavas tiesas kā lieli dziļumi; Kungs, tu palīdzi cilvēkiem un lopiem. 7Cik dārga ir, ak Dievs, tava žēlastība, ka cilvēku bērni patveras apakš tavu spārnu ēnas! 8Tie top pildīti no tava nama taukumiem, un tu tos dzirdini no tava garduma upēm, 9Jo pie tevis ir dzīvības avots, tavā gaismā mēs redzam gaismu. 10Izplet savu žēlastību pār tiem, kas tevi pazīst, un savu taisnību pār sirds skaidriem. 11Lai lepno kāja nenāk pār mani, un bezdievīgo roka lai mani nevajā. 12Redzi, ļaundarītāji krīt; tie top zemē gāzti un vairs nevar celties.