1Dziedātāju vadonim, Dāvida, Tā Kunga kalpa, dziesma. Šīs dziesmas vārdus viņš runājis uz To Kungu, kad Tas Kungs viņu bija izglābis no visu ienaidnieku rokas un no Zaula rokas; tad viņš sacīja: No sirds dziļuma es tevi mīlēju, Kungs, mans stiprums. 2Tas Kungs ir mans akmens kalns, mana pils un mans glābējs, mans stiprais Dievs, mans patvērums, uz ko es paļaujos, manas priekšturamās bruņas un mans pestīšanas rags un mans augstais palīgs. 3Es piesaukšu To Kungu, kas teicams, tad es tapšu atpestīts no saviem ienaidniekiem. 4Nāves saites ap mani tinās, un Beliala upes mani izbiedēja. 5Elles saites mani apņēma, un nāves valgi mani pārvarēja. 6Savās bēdās es piesaucu To Kungu un kliedzu uz savu Dievu, tad viņš klausīja manu balsi no sava nama, un mana brēkšana viņa priekšā nāca viņa ausīs. 7Zeme tapa kustināta un drebēja, un kalnu pamati trīcēja un kustējās, kad viņš apskaitās. 8Dūmi uzkāpa no viņa nāsīm, un rijoša uguns no viņa mutes, zibeņi no viņa iedegās. 9Viņš nolaida debesis un nokāpa, un tumsa bija apakš viņa kājām. 10Un viņš brauca uz ķeruba un skrēja, viņš skrēja ātri uz vēja spārniem. 11Viņš lika tumsību sev par apsegu, viņa dzīvoklis ap viņu bija ūdeņu tumsība un biezi padebeši. 12No spožuma viņa priekšā šķēlās viņa padebeši ar krusu un degošiem zibeņiem. 13Tas Kungs lika pērkoniem rībēt no debesīm, un tas Visuaugstais pacēla savu balsi, krusu un degošus zibeņus. 14Un viņš meta savas bultas un tos izklīdināja, un daudz zibeņus un tos iztrūcināja. 15Un ūdeņu dziļumi rādījās un zemes pamati tapa atklāti no tavas bāršanās, - ak Kungs, no tavu nāšu dvašas pūšanas. 16Viņš izstiepa roku no augstības un ņēma mani, viņš mani izvilka no lieliem ūdeņiem. 17Viņš mani atpestīja no mana stiprā ienaidnieka un no maniem nīdētājiem, jo tie bija jo vareni ne kā es. 18Tie cēlās pret mani manā bēdu laikā; bet Tas Kungs bija mans patvērums. 19Un viņš mani izveda klajumā, viņš mani izrāva, jo viņam bija labs prāts uz mani. 20Tas Kungs man atmaksā pēc manas taisnības, pēc manu roku šķīstības viņš man atdod. 21Jo es esmu sargājis Tā Kunga ceļus, un neesmu atkāpies no sava Dieva. 22Jo visas viņa tiesas ir manā priekšā, un viņa likumus es nelieku nost no sevis. 23Bet es esmu bezvainīgs viņa priekšā un sargos no grēkiem. 24Un Tas Kungs man atdos pēc manas taisnības, pēc manu roku šķīstības priekš viņa acīm. 25Pie tiem svētiem tu rādies svēts un pie tiem sirdsskaidriem tu rādies skaidrs. 26Pie tiem šķīstiem tu rādies šķīsts, un pie tiem pārvērstiem tu pārvērties. 27Jo bēdīgus ļaudis tu atpestī un lepnas acis tu pazemo. 28Jo tu apgaismo manu spīdekli; Tas Kungs, mans Dievs, dara gaišu manu tumsību. 29Jo ar tevi es varu sadauzīt kara spēku, un ar savu Dievu es varu lēkt pār mūriem. 30Tā stiprā Dieva ceļš ir bezvainīgs, Tā Kunga valoda ir šķīsta, viņš ir par priekšturamām bruņām visiem, kas uz viņu paļaujas. 31Jo kur ir kāds Dievs kā vien Tas Kungs? Un kur ir kāds patvērums kā vien mūsu Dievs? 32Dievs, tas mani apjož ar spēku un dara manus ceļus bezvainīgus. 33Viņš man kājas dara kā stirnām, un mani uzceļ manā augstā vietā. 34Viņš manu roku māca karot, tā ka mans elkonis uzvelk vara stopus. 35Un tu man dod savas pestīšanas priekšturamās bruņas, un tava labā roka mani satur, un tava laipnība mani paaugstina. 36Maniem soļiem tu esi darījis platu ceļu apakš manis, ka mani krimšļi nav slīdējuši. 37Es dzīšos pakaļ saviem ienaidniekiem un tos panākšu, un negriezīšos atpakaļ, kamēr tos būšu izdeldējis. 38Es tos sadauzīšu, ka tie nevarēs celties, tiem jākrīt apakš manām kājām. 39Jo tu mani apjozīsi ar spēku uz karu, tu nospiedīsi apakš manis, kas pret mani ceļas. 40Tu maniem ienaidniekiem liksi bēgt manā priekšā, un savus nīdētājus es iznīcināšu. 41Tie brēks, bet glābēja nav, uz To Kungu, bet viņš tiem neatbild. 42Es tos sagrūdīšu kā pīšļus vēja priekšā, un tos izārdīšu kā dubļus uz ielām. 43Tu mani izglābsi no ļaužu ķildām, tu mani iecelsi tautām par galvu; ļaudis, ko es nepazinu, man kalpos. 44Tie man klausīs ar paklausīgām ausīm, svešnieku bērni manā priekšā mīlīgi rādīsies. 45Svešinieku bērni nonīks un drebēdami izies no savām pilīm. 46Tas Kungs ir dzīvs, un slavēts lai ir mans patvērums, un augsti slavēts lai ir Dievs, mans Pestītājs. 47Tas stiprais Dievs, kas man dod atriebšanu, un tautas nomet apakš manis; 48Kas mani izrauj no maniem ienaidniekiem; tu mani paaugstini pār tiem, kas pret mani ceļas, tu mani izglāb no varas darītājiem. 49Tāpēc, ak Kungs, es tevi gribu slavēt starp tautām un dziedāt tavam vārdam, 50Jo tu glābi savu ķēniņu ar lielu glābšanu, un parādi žēlastību savam svaidītam, Dāvidam un viņa dzimumam mūžīgi.