1Dāvida dziesma, dziedātāju vadonim. Kungs, tu mani pārmani un pazīsti. 2Tu zini manu sēdēšanu un celšanos, tu proti manas domas no tālienes. 3Lai eju, lai guļu, tu esi ap mani, un tev zināmi visi mani ceļi. 4Jo nav ne vārda uz manas mēles; redzi, Kungs, to visu tu zini. 5Tu meties ap mani pakaļā un priekšā un turi savu roku pār mani. 6Šī atzīšana man ir visai brīnišķa un augsta, es to nevaru izprast. 7Kur man būs aiziet no tava Gara, un kur man būs bēgt no tava vaiga? 8Ja es kāptu debesīs, tad tu tur esi; ja es nogultos ellē, redzi, tu tur arīdzan esi. 9Ja es ņemtu ausekļa spārnus un paliktu jūras galā. 10Tad ir tur tava roka mani vadīs, un tava labā roka mani turēs. 11Ja es sacītu: Lai tumsība mani apklāj un par nakti lai paliek gaisma ap mani: 12Tad ir tumsība tavā priekšā nebūtu tumša, un nakts spīdētu kā diena, tumsība būtu kā gaisma. 13Jo tu esi radījis manas īkstis, tu mani esi apsedzis manas mātes miesās. 14Es tev pateicos, ka es ļoti brīnišķi esmu darīts, brīnišķi ir tavi darbi, un mana dvēsele to it labi zin. 15Mani kauli tev nebija apslēpti, kad es slepenībā tapu darīts, kad es tapu iztaisīts zemes dziļumos. 16Tavas acis redzēja mani, vēl neiztaisītu pīti, un visas nākamās dienas bija rakstītas tavā grāmatā, kad vēl nebija nevienas. 17Cik dārgas man ir tavas domas, ak Dievs! Cik liels ir viņu skaits! 18Kad tās jāskaita, tad viņu vairāk nekā smiltis. Es uzmostos un vēl esmu pie tevis. 19Ak Dievs, kaut tu bezdievīgo nokautu, un kaut asinsvainīgie no manis atstātos. 20Tie par tevi runā ar negantību un tavi ienaidnieki lepojās ar viltu. 21Vai man nebūs ienīdēt, kas tevi, Kungs, ienīst, un ieriebt, kas pret tevi ceļas? 22Ienīdēt es tos ienīstu, tie man ir ienaidnieki. 23Pārbaudi mani, ak Dievs, un atzīsti manu sirdi, izmeklē mani un atzīsti manas domas, 24Un redzi, vai es esmu negantā ceļā, un vadi mani uz mūžīgu ceļu.