1Dāvida dziesma, dziedātāju vadonim. Ak Dievs, ko es slavēju, nestāv klusu! 2Jo bezdievīgu muti un viltīgu muti tie pret mani ir atvēruši, tie runā uz mani ar melu mēli. 3Ar naidīgiem vārdiem tie metās ap mani un karo pret mani bez vainas. 4Par to, ka es tos mīlēju, tie turas man pretī; bet es lūdzu Dievu. 5Tie man maksā ļaunu par labu un ienaidību par mīlestību. 6Cel pār to vienu bezdievi, un viens pretinieks lai viņam stāv pa labo roku. 7Kad viņš top tiesāts, tad lai top pazudināts, un viņa Dieva lūgšana lai viņam top par grēku. 8Lai viņa dienas iet mazumā, un viņa amatu cits lai dabū. 9Viņa bērni lai paliek par bāriņiem un viņa sieva par atraitni. 10Lai viņa bērni skraida apkārt un ubago un maizes meklē tālu no savām izpostītām māju vietām. 11Lai tas parādu dzinējs izplēš visu, kas tam pieder, un sveši lai aplaupa viņa peļņu. 12Lai tam nav, kas parāda žēlastību, un lai nav, kas žēlo viņa bāriņus. 13Lai viņa pēcnākamie top izdeldēti; viņu vārds lai izzūd otrā augumā. 14Viņa tēvu noziegums lai top pieminēts Tā Kunga priekšā, un viņa mātes grēki lai neizzūd. 15Lai tie vienmēr paliek Tā Kunga priekšā, un viņa piemiņa lai no zemes top izdeldēta. 16Tādēļ ka viņš nebūt nepieminēja žēlastību darīt, bet vajāja bēdīgo un nabagu un to, kam bija noskumusi sirds, ka viņš to nokautu. 17Tāpēc ka viņš lāstu gribēja, tas viņam nāks; un svētības viņam negribējās, tad tā arī paliks tālu no viņa. 18Un viņš aptērpās ar lāstu, tā kā ar drēbēm, un tas nāca viņa iekšās kā ūdens un kā eļļa viņa kaulos. 19Tad lai tas viņam ir kā apģērbs, ar ko tas apsedzās, un josta, ar ko tas allaž apjožas. 20Šī alga lai notiek no Tā Kunga maniem pretiniekiem un tiem, kas ļaunu runā pret manu dvēseli. 21Bet tu, ak Kungs, dari ar mani sava vārda pēc, jo tava žēlastība ir laba; izglāb mani. 22Jo es esmu bēdīgs un nabags, un mana sirds iekš manis ir ievainota. 23Es aizeju kā ēna pavakarē, un topu vajāts kā sisenis. 24Mani ceļi šļūk no gavēšanas, un mana miesa izdilusi, ka treknuma vairs nav. 25Un es tiem esmu par apsmieklu; kad tie mani redz, tad tie krata galvu. 26Palīdz man, Kungs, mans Dievs, atpestī mani pēc savas žēlastības! 27Tad tie atzīs, ka tā tava roka, ka tu, Kungs, to darījis. 28Kad tie lād, tad tu svētī; kad tie ceļas, tad lai top kaunā; bet tavs kalps lai priecājās. 29Mani pretinieki lai ar kaunu top apģērbti un ar savu negodu apsegti kā ar svārkiem. 30Es Tam Kungam no sirds pateikšu ar savu muti un tam dziedāšu lielā draudzē. 31Jo tam bēdīgam viņš stāv pa labo roku, to atpestīdams no tiem, kas viņa dvēseli notiesā.