1Teici To Kungu, mana dvēsele! Kungs, mans Dievs, Tu esi ļoti liels, ar augstību un godību aptērpies. 2Tu ģērbies gaišumā kā apģērbā; tu izklāj debesis kā telti. 3Tu ūdeņus augstībā sev lieci par grīdu, tu dari padebešus par saviem ratiem, tu staigā uz vēja spārniem. 4Tu dari vējus par saviem eņģeļiem un uguns liesmas par saviem sulaiņiem. 5Zemi tu esi dibinājis uz viņas pamatiem, ka tā nešaubās ne mūžam. 6Ar jūras dziļumiem tu to apsedzis kā ar apģērbu, ūdeņi stāvēja pār kalniem. 7No taviem draudiem tie bēga, no tava pērkona tie steidzās projām; 8Kalni cēlās un lejas nogrima tai vietā, ko tu tām biji licis. 9Tu esi licis robežas, tās tie (ūdeņi) nepārkāps un zemi vairs neapklās. 10Tu izvadi avotus pa ielejām, ka tie tek starp kalniem. 11Tie dzirdina visus lauka zvērus, tur atdzeras meža ēzeļi. 12Pie tiem mīt debesputni, zaros tie dzied. 13Tu slapini kalnus no augšienes; ar augļiem, ko tu radi, zeme top piepildīta. 14Tu liec zālei augt priekš lopiem un sējai cilvēkam par labu, lai nāk maize no zemes 15Un vīns, kas iepriecina cilvēka sirdi, ka viņa vaigs top skaistāks nekā no eļļas, un ka maize spēcina cilvēka sirdi. 16Tā Kunga koki top papilnam slacināti, ciedra koki uz Lībanus, ko viņš ir dēstījis. 17Tur putni dara ligzdas un stārķi dzīvo uz priedēm. 18Augstie kalni ir priekš mežu kazām, klintis kalna āpšiem par patvērumu. 19Tu esi darījis mēnesi laikmetiem, saule zin savu noiešanu. 20Tu dari tumsu, ka nakts metās; tad kustās visi meža zvēri. 21Jaunie lauvas rūc pēc laupījuma, meklēdami savu barību no Dieva. 22Un kad saule lec, tad tie atkal aizbēg un apguļas savās alās. 23Tad cilvēks iziet pie sava darba, pie sava lauka darba līdz vakaram. 24Cik lieli ir tavi darbi, ak Kungs! Tos visus tu esi darījis ar gudrību, - zeme ir tava padoma pilna. 25Redzi, jūra, liela un plata uz abējām pusēm! Tur mudžēt mudž neskaitāmā pulkā visādi zvēri, lieli, mazi. 26Tur iet lielas laivas un Levijatans, ko tu esi radījis, tur dzīvoties. 27Tie visi uz tevi gaida, ka tu tiem barību dodi savā laikā. 28Kad tu tiem dod, tad tie salasa; kad tu savu roku atveri, tad tie ar labumu top pieēdināti. 29Tu apslēpi savu vaigu, tad tie iztrūkstas; tu atņem viņiem dvašu, tad tie mirst un paliek atkal par pīšļiem. 30Tu sūti savu Garu, tad tie top radīti, un tu atjauno zemes ģīmi. 31Tā Kunga godība paliek mūžīgi; Tas Kungs priecājās par saviem darbiem. 32Viņš uzlūko zemi, tad tā dreb; viņš aizskar kalnus, tad tie kūp. 33Es dziedāšu Tam Kungam, kamēr es dzīvoju; es slavēšu savu Dievu ar dziesmām, kamēr šeit esmu. 34Manas domas viņam lai patīk; es priecāšos iekš Tā Kunga. 35Grēcinieki no zemes lai izzūd un bezdievīgo lai vairs nav. Teici To Kungu, mana dvēsele, Alleluja.