1Kāpēc tu, Kungs, stāvi no tālienes, paslēpies bēdu laikā? 2No bezdievīgā lepnības bailes nāk nabagam; lai tie top gūstīti savās blēņās, ko tie izdomājuši. 3Jo bezdievīgais lielās ar savas dvēseles kārību, plēsējs lād, viņš zaimo To Kungu. 4Bezdievīgais savā lielā lepnībā nebēdā par nevienu; visas viņa domas ir: Dieva neesam. 5Viņa ceļi allažiņ izdodas, tava sodība ir tālu no viņa; šņākdams viņš turas pret visiem saviem pretiniekiem. 6Viņš saka savā sirdī: es netapšu kustināts, jo ļaunumā es nenākšu līdz radu radiem. 7Viņa mute pilna lāstu un viltus un varmācības, apakš viņa mēles ir grūtums un bēdas. 8Viņš, sēž paslēpies aiz sētām, viņš nokauj nenoziedzīgo slepenās vietās, viņa acis glūn uz nabagu. 9Viņš glūn slepenībā kā lauva savā alā, viņš glūn sakampt bēdīgo, viņš sakampj bēdīgo, to ievilkdams savā tīklā. 10Viņš tup un nometās un uzkrīt ar varu nelaimīgiem. 11Viņš saka savā sirdī: Dievs ir aizmirsis, viņš savu vaigu apslēpis, viņš neredz ne mūžam. 12Celies, ak Dievs Kungs, pacel savu roku, neaizmirsti bēdīgos. 13Kādēļ bezdievīgais Dievu zaimos un sacīs savā sirdī: tu nemeklēsi? 14Tu gan redzi, jo tu uzlūko mokas un sirdēstus, likdams to savās rokās; nelaimīgais uz tevi paļaujas, tu esi bāriņa palīgs. 15Salauz bezdievīgā elkoni un meklē ļaunā bezdievību, ka to vairs neatrod. 16Tas Kungs ir ķēniņš mūžīgi mūžam; pagāni ir bojā gājuši no viņa zemes, 17Nabagu ilgošanos tu klausi, ak Kungs! Tu viņiem sirdi stiprini, tava auss to liek vērā, 18Tiesu nesdams bāriņam un apspiestam, lai cilvēks, kas no zemes, vairs nedara varas darbus.