1Klausāties, mani bērni, tēva pamācīšanu un meklējiet atzīšanu mācīties; 2Jo es jums dodu labu mācību, neatmetiet manu bauslību! 3Jo es biju sava tēva dēls, savai mātei luteklītis un vienīgais; 4Un viņš mani mācīja un sacīja: Lai tava sirds pieņem manus vārdus, turi manus baušļus, tad tu dzīvosi; 5Manto gudrību, manto atzīšanu; neaizmirsti un negriezies nost no manas mutes vārdiem; 6Neatstāj to, tad viņa tevi paglābs; mīļo viņu, tad viņa tevi pasargās. 7Gudrības iesākums ir: Manto gudrību un ar visu savu padomu samanto atzīšanu. 8Turi viņu augsti, tad viņa tevi paaugstinās, viņa tevi cels godā, ja tu viņu apkampsi. 9Viņa dos jauku glītumu tavai galvai; krāšņu kroni viņa tev dāvinās. 10Klausies, mans bērns, un pieņem manus vārdus, tad vairosies tavas dzīvības gadi. 11Es tev mācīšu gudrības ceļu, es tevi vadīšu uz taisna ceļa, 12Ka staigājot tavi soļi nemetās, un tekot tu nepiedauzies. 13Turies cieti pie pamācības, neatstājies no tās, sargi to; jo tā ir tava dzīvība. 14Uz bezdievīgo tekas nenāc un uz ļauno ceļa neej! 15Stājies no tā, nestaigā uz viņa; raujies no tā un ej garām! 16Jo tie neaiziet gulēt, pirms nav ļauna darījuši, un tiem nenāk miegs, pirms nav kādu zemē gāzuši. 17Jo tie ēd bezdievības maizi un dzer negantības vīnu. 18Bet taisno celiņš ir kā spožs gaišums, kas spīd un spīd, līdz diena aust. 19Bezdievīgo ceļš ir kā akla tumsība; tie nezin, pār ko tie kritīs. 20Ņem vērā, mans dēls, manus vārdus, griez savu ausi uz manu valodu, 21Lai tie nezūd no tavām acīm; paglabā tos savā sirds dziļumā; 22Jo tie ir dzīvība tiem, kas tos atrod, un visai viņu miesai zāles, kas dziedina. 23Pār visu, kas jāsargā, sargi savu sirdi; jo no tās iziet dzīvība. 24Atstādini no sevis netiklu muti, un netaisnas lūpas lai ir tālu no tevis. 25Lai tavas acis taisni skatās, un tavi acu raugi taisni tavā priekšā. 26Nosver savu kāju soļus, tad visi tavi ceļi labi izdosies. 27Negriezies ne uz labo ne kreiso pusi; sargi savu kāju no ļauna.