1Agura, Jakes dēla, vārdi šā vīra sludināšana un mācība. Es esmu nodarbojies ar Dievu, esmu nodarbojies ar Dievu un noguris. 2Jo es esmu nejēga pār citiem, un man nav cilvēka saprašanas! 3Es arī gudrības neesmu mācījies, nedz svētu atzīšanu atzinis. 4Kas ir uzkāpis debesīs un nācis zemē? Kas sagrābj vēju savās rokas? Kas saista ūdeni drēbē? Kas liek zemei visas robežas? Kāds viņam vārds, un kāds viņa dēlam vārds, ja tu to zini? 5Visi Dieva vārdi ir šķīsti; Viņš ir par priekšturamām bruņām tiem, kas uz Viņu paļaujas. 6Nepieliec nekā pie viņa vārdiem, ka viņš tevi nesoda, un tu netopi atrasts melkulis. 7Divas lietas lūdzos no tevis, neliedz man tās, pirms es mirstu: 8Nelietība un meli lai paliek tālu no manis; nabadzību un bagātību nedod man, bet paēdini mani ar manu dienišķu maizi, 9Ka es paēdis tevi neaizliedzu un nesaku: Kas ir Tas Kungs? vai nabags palicis nezogu un sava Dieva vārdu velti nevalkāju. - 10Neapmelo kalpu pie viņa kunga, ka viņš tevi nelād, un tu netopi noziedzīgs. 11Ir suga, kas tēvu lād un māti nesvētī; 12Ir suga, kas pati savās acīs šķīsta, bet no saviem sārņiem nav mazgāta; 13Ir suga, cik augsti tā ceļ acis, cik augsti acu plakstiņus! 14Ir suga, zobeni ir viņas zobi un naži viņas dzerokļi, rīt nabagus no zemes nost un sērdienīšus cilvēku starpā. - 15Asins sūcējai ir divas meitas: „Dod šurp, dod šurp!“ - Šās trīs nav pieēdināmas, un tā ceturtā nesaka: Gan. 16Elle, neauglīgais klēpis, zeme, nepiedzirdināma ar ūdeni, un uguns nesaka: Gan. - 17Acs, kas tēvu apsmej un liedzās mātei klausīt, to izknābs kraukļi pie upes, un jaunie ērgļi to ēdīs. 18Šās trīs lietas man ir visai brīnums, un to ceturto es neizprotu: 19Ērgļa ceļš debesīs, čūskas ceļš pār klinti, laivas ceļš jūras vidū un vīra ceļš pie meitas. 20Tāds pat ir sievas ceļš, kas laulību pārkāpj; viņa ēd, noslauka muti un saka: Es ļauna neesmu darījusi. - 21Par trim lietām nodreb zeme, un ceturto tā nevar panest: 22Par kalpu, kad tas paliek par kungu, un par ģeķi, kad tas maizes paēdis, 23Par nopeltu, kad tā tiek pie vīra, un par kalponi, kad tā top savas saimnieces mantiniece. 24Šie četri ir mazi virs zemes un tomēr gudrāki nekā tie gudrie: 25Skudras, nespēcīga tauta, tomēr savu barību vasarā sagādā; 26Truši, nespēcīga tauta, tomēr liek savus namus akmens kalnos; 27Siseņiem nav ķēniņa, tomēr viņi visi iziet, pulkos dalīti; 28Zirneklis auž abām rokām, un tomēr ir ķēniņu pilīs.- 29Šiem trim ir laba gaita, un tas ceturtais iet it lepni: 30Vecs lauva, varens starp zvēriem, kas nevienam ceļu negriež. 31Ērzelis, kam labi gurni, vai āzis, un ķēniņš, savus ļaudis vedot. 32Ja tu ģeķis bijis, paaugstinādamies, un ko nodomājis, tad: roku uz muti! 33Satricini pienu, būs sviests; satrīcini degunu, būs asinis; un satrīcini dusmas, būs plēšanās.