1Kā sniegs vasarai un lietus pļaujamam laikam, tā ģeķim nepieder gods. 2Kā putns nolidinājās, kā bezdelīga aizskrien, tā nenopelnīti lāsti neaizņem. 3Zirgam pātaga, ēzelim iemaukti un ģeķa mugurai rīkste. 4Neatbildi ģeķim pēc viņa ģeķības, ka tu viņam līdzi netopi. 5Atbildi ģeķim pēc viņa ģeķības, ka viņš pats neturās par gudru. 6Darbu uzticēt nelgam rokā, ir nocirst kājas un izbaudīt briesmas. 7Kā klibam karājās kājas, tā ģeķa mutē gudrības vārdi. 8Kas ģeķim dod godu, ir kā kas akmeni piesien pie lingas. 9Kā ērkšķi, kas tikuši piedzēruša rokā, tāds ir sakāms vārds ģeķu mutē. 10Manīgs visu izdara; bet kas nelgu der, sader tekuli. 11Kā suns atiet pie saviem vēmekļiem, tā pat ģeķis atgriežas atpakaļ pie savas ģeķības. 12Kad tu redzi vīru, kas savās acīs gudrs, tad no muļķa vairāk cerības, nekā no tāda. 13Sliņķis saka: „Jauns lauva uz ceļa, lauva uz ielām!“ 14Durvis grozās eņģēs, un sliņķis savā gultā. 15Sliņķis slēpj savu roku azotē, un tam grūti to atkal pie mutes likt. 16Sliņķis savā prātā gudrāks nekā septiņi, kas runā prātīgi. 17Kas garām ejot iejaucās citu ķildā, ir kā kas suni ņem aiz ausīm. 18It kā kad par smieklu šautu ar šķēpiem un nāvīgām bultām, 19Tā pat ir, kas savu tuvāko pievīlis saka: Vai to par smieklu vien nedarīju? 20Kad malkas nav, tad uguns izdziest, un kad lišķa nav, tad ķilda rimst. 21Kā ogles liesmu un malka uguni, tā rējējs cilvēks saceļ ķildu. 22Lišķa vārdi ir kā saldi kumosi un iet visai pie sirds. 23Dedzīgi vārdi, bet neganta sirds ir poda gabals pārvilkts ar netīru sudrabu. 24Kas tevi ienīst, ir ar muti draugs, bet savā sirdī viņš domā uz viltu. 25Kad tas mīlīgi runā, tad netici viņam, jo septiņas negantības viņa sirdī. 26Lai gan ienaidu aizsedz ar viltu, tomēr viņa niknums ļaužu priekšā nāks gaismā. 27Kas bedri rok, tas tanī iekritīs, un kas akmeni veļ uz to tas atvelsies. 28Viltus mēle ienīst to, kam pati dzēlusi, un mīksta mute padara nelaimi.