1Šie ir Neēmijas, Akalijas dēla, stāsti. Un notikās Kisleva mēnesī, divdesmitā gadā, kad es biju Zūzanas pilī, 2Tad nāca Anans, viens no maniem brāļiem, līdz ar citiem Jūda vīriem. Un es tos vaicāju par tiem atlaistiem Jūdiem, kas bija atlikuši no cietuma, un par Jeruzālemi. 3Un tie uz mani sacīja: tie atlikušie, kas no cietuma tur tai valstī ir atlikuši, tie ir lielā nelaimē un kaunā, un Jeruzālemes mūris ir nolauzīts un viņas vārti ar uguni sadedzināti. 4Un kad es šos vārdus dzirdēju, tad es apsēdos un raudāju un biju noskumis kādas dienas un gavēju un lūdzu priekš debesu Dieva vaiga 5Un sacīju: Ak Kungs, tu debesu Dievs, tu lielais un bijājamais Dievs, kas derību un žēlastību turi tiem, kas tevi mīļo un tavus baušļus sargā, 6Lai tavas ausis jel uzklausa un tavas acis ir atvērtas, klausīt tava kalpa lūgšanu, ko es tagad lūdzu tavā priekšā dienās un naktīs, par Izraēla bērniem, taviem kalpiem, un izsūdzu Izraēla bērnu grēkus, ko tie pret tevi grēkojuši; ir es, ir mana tēva nams esam grēkojuši. 7Mēs tavā priekšā ļoti esam samaitājušies un neesam turējuši tos baušļus nedz tos likumus nedz tās tiesas, ko tu savam kalpam Mozum esi pavēlējis. 8Piemini jel to vārdu, ko tu savam kalpam Mozum esi pavēlējis sacīdams: ja jūs apgrēkosities, tad es jūs izklīdināšu pa tām tautām. 9Ja tad jūs atgriezīsieties pie manis un turēsiet manus baušļus un tos darīsiet, jebšu tad jūsu aizdzītie būtu debess galā, tomēr es tos no turienes salasīšu un atvedīšu uz to vietu, ko esmu izredzējis, lai mans vārds tur mājo. 10Tie jau ir tavi kalpi un tavi ļaudis, ko tu esi izpestījis ar savu lielo spēku un ar savu stipro roku. 11Ak Kungs, lai jel tavas ausis uzklausa uz tava kalpa lūgšanu un uz tavu kalpu lūgšanu, kam gribās tavu vārdu bīties, un lai jel šodien tavam kalpam labi izdodas, un dod viņam apžēlošanu šā vīra(ķēniņa) priekšā. Bet es biju ķēniņa dzēriena devējs.