1Vai man, jo es esmu, kā kad koku augļi sakrāti, kā kad vīna ogas otru reiz nolasītas; neviena ķekara ko ēst, nevienas agrīnās vīģes, kas manai dvēselei gribās. 2Dievbijīgie iznīkuši no zemes, un taisna nav cilvēku vidū; tie visnotaļ glūn uz asinīm, cits citam tie met tīklus. 3Abām rokām tie dara ļaunu cik spēdami; valdnieks prasa un soģis tiesā par maksu, un lielskungs izrunā savas sirds kārību, un tā tie to sapin. 4Tas labākais no tiem ir kā ērkšķis, un tas taisnākais kā ērkšķu krūms. Tavu sargu diena, tava piemeklēšana nāk - tad tie būs izsamisuši. 5Neticat tuvākam un nepaļaujaties uz draugu; pasargi savas mutes durvis priekš tās, kas guļ tavā klēpī. 6Jo dēls nicina tēvu, meita ceļas pret savu māti, vedekla pret savu vīra māti, cilvēka ienaidnieki ir viņa paša mājas ļaudis. 7Bet es cerēšu uz To Kungu, es gaidīšu uz Dievu, savu Pestītāju; mans Dievs mani paklausīs. 8Nepriecājies, mana ienaidniece! Kad es esmu kritis, es atkal celšos; kad es sēžu tumsībā, tad Tas Kungs ir mans gaišums. 9Es nesīšu Tā Kunga dusmību, jo es pret viņu esmu grēkojis, tiekams viņš iztiesās manu tiesas lietu un man nesīs tiesu. Viņš mani vedīs gaismā, es redzēšu ar prieku viņa taisnību. 10Un mana ienaidniece to redzēs un taps apsegta ar kaunu, - kas uz mani saka: kur ir Tas Kungs, tavs Dievs? Manas acis redzēs, ka viņu samīs kā dubļus ielā. 11Nāks diena, tad tavi mūri taps uzcelti, tanī dienā robeža tālu sniegsies. 12Tanī dienā pie tevis nāks no Asura un Ēģiptes pilsētām, un no Ēģiptes līdz lielupei, un no vienas jūras līdz otrai un no viena kalna līdz otram. 13Bet zeme taps postā savu iedzīvotāju dēļ, viņu darbu augļu dēļ. 14Tu tad gani savus ļaudis ar savu zizli, savas mantības ganāmo pulku, kas savrup dzīvo Karmeļa mežā; lai tie gana pa Bāzanu un Ģileadu it kā vecos laikos. 15Es tiem likšu brīnumus redzēt, kā tanīs dienās, kad jūs izgājāt no Ēģiptes zemes. 16Pagāni to redzēs un taps kaunā ar visu savu varu, tie roku liks uz muti, viņu ausis taps kurlas. 17Tie laizīs pīšļus kā čūska, kā zemes tārpi tie trīcēs savās pilīs, tie bīsies To Kungu, mūsu Dievu, un baiļosies no tevis. 18Kur ir tāds Dievs kā tu? Kas piedod noziegumu un pamet pārkāpumu savas mantības atlikušiem; viņš nepatur savu dusmību mūžīgi, jo viņam ir labs prāts žēlot. 19Viņš atkal par mums apžēlosies, viņš deldēs mūsu noziegumus. Tiešām, tu visus viņu grēkus metīsi jūras dziļumos. 20Jēkabam tu parādīsi uzticību, Ābraāmam žēlastību, ko mūsu tēviem esi zvērējis no vecām dienām.