1Un es sacīju: klausāties jel, Jēkaba virsnieki un Izraēla nama valdnieki: vai jums nepiekrīt tiesu zināt? 2Jūs ienīstat labu un mīļojat ļaunu, jūs tiem noplēšat ādu un gaļu no viņu kauliem. 3Tiešām tie ir, kas ēd manu ļaužu gaļu un tiem nodīrā ādu un satriec viņu kaulus un pa gabaliem saliek it kā podā un kā gaļu katlā. 4Tad tie brēks uz To Kungu, bet viņš tos nepaklausīs, viņš tanī laikā savu vaigu no viņiem apslēps, it kā viņu darbi bijuši ļauni. 5Tā saka Tas Kungs pret tiem praviešiem, kas manus ļaudis maldina, kas izsauc mieru, kad viņu zobiem ir ko kost; bet kas viņiem nekā nedod mutē, pret to viņi sludina karu. 6Nakts pār jums metīsies parādīšanu vietā, un tumsa būs pār jums zīlēšanas vietā, un saule noies pār šiem praviešiem, un diena taps melna pār viņiem. 7Un pareģi taps kaunā, un zīlnieki nosarks, un tiem visiem būs aptīt savu muti, jo Dieva atbildes nebūs. 8Bet es esmu pilns spēka no Tā Kunga Gara un pilns tiesas un sirds drošības, pasludināt Jēkabam viņa pārkāpumu un Izraēlim viņa grēkus. 9Klausiet jel šo, Jēkaba nama virsnieki un Izraēla nama valdnieki, kam taisnība ir riebīga un kas pārgrozāt visu patiesību, 10Un uztaisāt Ciānu ar asinīm un Jeruzālemi ar netaisnību. 11Viņas virsnieki tiesā par dāvanām, un viņas priesteri māca par algu, un viņas pravieši zīlē par naudu, tomēr tie paļaujas uz To Kungu un saka: vai Tas Kungs nav mūsu vidū? Mums ļaunums neuzies. 12Tāpēc jūsu dēļ Ciāna taps arta kā tīrums, un Jeruzāleme paliks par akmeņu kopu un šī nama kalns par meža kalnu.