1Un notikās, kad Jēzus visus šos vārdus bija pabeidzis, tad Viņš uz Saviem mācekļiem sacīja: 2Jūs zināt, ka pēc divām dienām būs Lieldiena, un Tas Cilvēka Dēls kļūs nodots, ka tas taptu krustā sists. 3Tad sapulcējās tie augstie priesteri un rakstu mācītāji un ļaužu vecaji tā augsta priestera namā, kam vārds bija Kajafas. 4Un tie sarunājās, kā tie Jēzu ar viltu dabūtu rokā un nokautu. 5Bet tie sacīja: tikai ne uz svētkiem, lai ļaudīs neceļas dumpis. 6Un kad Jēzus bija iekš Betanijas, Sīmaņa, tā spitālīgā, namā, 7Tad viena sieva pie Tā piegāja, tai bija akmens trauciņš ar dārgām zālēm, un tā lēja tās uz Viņa galvu, Tam pie galda sēžot. 8Kad tie mācekļi to redzēja, tad tie apskaitās un sacīja: kālabad šī izšķērdēšana? 9Tās zāles varēja dārgi pārdot un izdalīt nabagiem. 10Bet Jēzus to nomanījis uz tiem sacīja: kam jūs šo sievu apgrūtinājiet? Jo tā labu darbu pie Manis darījusi. 11Jo nabagi ir arvienu pie jums, bet Es neesmu arvienu pie jums. 12Jo tās zāles izliedama pār Manu miesu, tā to darījusi tādēļ, ka Man būs tapt apraktam. 13Patiesi, Es jums saku: kur vien visā pasaulē šo prieka vārdu sludinās, tur arī sacīs, ko šī ir darījusi, viņai par piemiņu. 14Tad viens no tiem divpadsmit, kas tapa saukts Jūdas Iskarjats, pie tiem augstiem priesteriem nogājis, 15Sacīja: ko jūs man gribat dot, tad es jums Viņu nodošu? Tie tam iedeva trīsdesmit sudraba gabalus. 16Un no tā brīža tas meklēja izdevīgu laiku, ka Viņu nodotu. 17Bet pirmā neraudzētās maizes dienā tie mācekļi gāja pie Jēzus un sacīja uz Viņu: kur Tu gribi, lai mēs Tev sataisām Lieldienas jēru ēst? 18Bet Viņš sacīja: ejat pilsētā pie kāda un sakāt tam: Tas Mācītājs saka: Mans laiks ir tuvu klātu, Es turēšu pie tevis Lieldienu ar Saviem mācekļiem. 19Un tie mācekļi darīja, kā Jēzus tiem bija pavēlējis, un sataisīja Lieldienas jēru. 20Un kad vakars metās, Viņš apsēdās ar tiem divpadsmit, 21Un sacīja tiem ēdot: patiesi, Es jums saku, viens no jums Mani nodos. 22Un tie ļoti noskuma, un ikviens no tiem iesāka uz Viņu sacīt: Kungs, vai es tas esmu? 23Bet Viņš atbildēja un sacīja: tas, kas ar Mani savu roku mērc bļodā, tas Mani nodos. 24Tas Cilvēka Dēls gan tā aiziet, kā par Viņu rakstīts. Bet vai tam cilvēkam, caur ko Tas Cilvēka Dēls top nodots; tam būtu labāki, ka tas cilvēks nemaz nebūtu dzimis. 25Bet Jūdas, kas viņu nodeva, atbildēja un sacīja: Vai es tas esmu, rabbi? Viņš uz to sacīja: Tu to saki. 26Bet tiem vēl ēdot, Jēzus ņēma to maizi, un svētījis pārlauza un deva to Saviem mācekļiem un sacīja: ņemiet, ēdiet, tā ir Mana miesa. 27Un to biķeri ņēma un pateicās, Viņš tiem to deva un sacīja: dzeriet visi no tā. 28Jo šīs ir Manas asinis, tās jaunās derības asinis, kas par daudziem top izlietas par grēku piedošanu. 29Bet Es jums saku, ka Es no šā laika vairs nedzeršu no šiem vīnakoka augļiem līdz tai dienai, kad Es to ar jums no jauna dzeršu Sava Tēva valstībā. 30Un to pateicības dziesmu nodziedājuši, tie gāja ārā uz Eļļas kalnu. 31Tad Jēzus uz tiem saka: jūs visi šai naktī pie Manis apgrēcināsities, jo stāv rakstīts: Es to ganu sitīšu un tā ganāmā pulka avis izklīdīs. 32Bet kad Es būšu augšāmcēlies, tad Es jūsu priekšā noiešu uz Galileju. 33Bet Pēteris atbildēja un uz Viņu sacīja: kad tie arī visi pie Tevis apgrēcinātos, tad tomēr es nemūžam neapgrēcināšos. 34Jēzus uz to sacīja: patiesi, Es tev saku: šinī naktī, pirms gailis dziedās, tu Mani trīsreiz aizliegsi. 35Pēteris uz Viņu saka: jebšu man ar Tevi būtu jāmirst, taču es Tevi negribu aizliegt. Tāpat arī visi mācekļi sacīja: 36Tad Jēzus nāk ar tiem uz vienu muižu ar vārdu Getzemane un saka uz tiem mācekļiem: sēžaties šeitan, kamēr Es tur noeju un Dievu lūdzu. 37Un Viņš ņēma līdz Pēteri un tos divus Cebedeja dēlus un iesāka noskumties un baiļoties. 38Tad Viņš uz tiem saka: Mana dvēsele ir visai noskumusi līdz nāvei; paliekat šeitan un esat ar Mani nomodā. 39Un maķenīt pagājis Viņš krita uz Savu vaigu pie zemes, Dievu lūgdams un sacīdams: Mans Tēvs, ja tas var būt, tad lai šis biķeris Man iet garām, tomēr ne kā Es gribu, bet kā Tu gribi. 40Un Viņš nāk pie tiem mācekļiem un atrod tos guļam, un saka uz Pēteri: Tā tad jūs nespējāt nevienu pašu stundu ar Mani būt nomodā! 41Esiet modrīgi un lūdziet Dievu, ka jūs neiekrītat kārdināšanā. Gars gan ir labprātīgs, bet miesa ir vāja. 42Viņš atkal otru lāgu nogājis, lūdza sacīdams: Mans Tēvs, ja šis biķeris Man nevar iet garām, ka Es to nedzeru, tad lai notiek Tavs prāts. 43Un Viņš nāk un atrod tos atkal guļam, jo viņu acis bija miega pilnas. 44Un Viņš tos pameta, un atkal nogāja un lūdza Dievu trešu lāgu, tos pašus vārdus sacīdams. 45Tad Viņš nāk pie Saviem mācekļiem, un uz tiem saka: guliet nu vēl un dusiet! redzi, tā stunda ir klāt, un Tas Cilvēka Dēls top nodots grēcinieku rokās. 46Ceļaties, ejam! Redzi, kas Mani nodod, ir klāt. 47Un Viņam vēl runājot, redzi, tad nāca Jūdas, viens no tiem divpadsmit un līdz ar to liels pulks ar zobeniem un nūjām no tiem augstiem priesteriem un ļaužu vecajiem. 48Bet kas Viņu nodeva, tas tiem bija devis tādu zīmi un sacījis: kuru es skūpstīšu, tas ir Tas, To gūstat. 49Un tūdaļ viņš pie Jēzus piegāja un sacīja: esi sveicināts, rabbi! un Viņu skūpstīja. 50Bet Jēzus uz to sacīja: draugs, kāpēc tu še esi? Tad tie piegāja un pielika rokas pie Jēzus un To saņēma. 51Un redzi, viens no tiem, kas pie Jēzus bija, roku izstiepis, izvilka savu zobenu un cirta tā augsta priestera kalpam un tam nocirta ausi. 52Tad Jēzus uz to saka: bāz savu zobenu savā vietā, jo visi, kas zobenu ņem, tie caur zobenu tiks nomaitāti. 53Jeb vai tev šķiet, ka Es nevarētu tagad Savu Tēvu lūgt, un Viņš Man nevarētu dot vairāk nekā divpadsmit leģionus eņģeļu? 54Kā tad tie raksti taptu piepildīti? Jo tam būs tā notikt. 55Tanī pašā stundā Jēzus sacīja uz to pulku: kā pie slepkavas jūs esat izgājuši ar zobeniem un nūjām, Mani gūstīt. Ikdienas Es pie jums esmu sēdējis un mācījis Dieva namā, un jūs Mani neesat gūstījuši. 56Bet viss tas noticis, ka praviešu raksti piepildītos. Tad visi mācekļi Viņu atstāja un bēga. 57Bet tie Jēzu saņēma un to noveda pie tā augstā priestera Kajafasa, kur tie rakstu mācītāji un vecaji bija sapulcējušies. 58Bet Pēteris no tālienes Viņam gāja pakaļ līdz tā augstā priestera namam, un iegājis tas apsēdās pie tiem sulaiņiem, nolūkot to galu. 59Bet tie augstie priesteri un tie vecaji un visa tā augstā tiesa meklēja viltīgu liecību pret Jēzu, ka Viņu varētu nokaut; 60Un neatrada, un jebšu gan daudz viltīgu liecinieku nāca priekšā, tomēr neatrada nenieka; bet visupēc divi viltīgi liecinieki nāca priekšā 61Un sacīja: Šis ir sacījis: Es Dieva namu varu noplēst un trijās dienās to uztaisīt. 62Un tas augstais priesteris pacēlās un uz viņu sacīja: vai Tu nekā neatbildi uz to, ko tie pret Tevi liecina? 63Bet Jēzus cieta klusu; un tas augstais priesteris atbildēja un uz To sacīja: pie tā dzīvā Dieva es Tevi zvērinu, saki mums: vai Tu esi Kristus, Dieva Dēls? 64Jēzus uz to saka: tu to esi sacījis. Bet Es jums saku: no šī laika jūs redzēsiet To Cilvēka Dēlu sēžam pie Tā Visspēcīgā labās rokas un nākam uz debess padebešiem. 65Tad tas augstais priesteris saplēsa savas drēbes un sacīja: Viņš Dievu zaimojis: kam mums vēl liecinieku vajag? Redziet, tagad jūs Viņa Dieva zaimošanu esat dzirdējuši. 66Kā jums šķiet? Bet tie atbildēja un sacīja: Viņš nāvi pelnījis. 67Tad tie Viņam spļāva vaigā un viņu pliķēja: bet citi Viņu sita ar dūrēm, 68Un sacīja: Pravietis būdams, saki mums, Kristu, - kurš ir tas, kas Tevi sitis? 69Bet Pēteris sēdēja priekšnamā. Un viena jauna meita nāca pie viņa un sacīja: tu arīdzan biji ar To Jēzu no Galilejas. 70Bet viņš liedzās priekš visiem sacīdams: es nezinu, ko tu runā. 71Un kad viņš priekš vārtiem bija izgājis, cita viņu redzēja un saka uz tiem, kas tur bija: šis arīdzan bija pie Tā Jēzus no Nacaretes. 72Un viņš atkal liedzās zvērēdams: es to Cilvēku nepazīstu. 73Un par mazu brīdi tie, kas tur stāvēja, piegāja un uz Pēteri sacīja; patiesi, tu esi viens no tiem: jo no tavas valodas to var noprast. 74Tad viņš iesāka nolādēties un nodievoties: es to Cilvēku nepazīstu. Un tūdaļ gailis dziedāja. 75Un Pēteris pieminēja Jēzus vārdus, ko Viņš tam bija sacījis: pirms gailis dziedās, tu Nani trīsreiz aizliegsi. Un ārā izgājis viņš raudāja gauži.